Civillikuma 188. panta pirmā daļa noteic, ka pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa. 

Senāta Civillietu departaments 2011. gada 27. aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC160/2011 norāda, ka pienākums bērnam apgādāt savus vecākus ietver sevī ne vien mantiska rakstura palīdzības sniegšanu, bet arī bērna fizisku palīdzību vecākiem. Vienlaikus norādāms, ka gadījumā, ja persona, pamatojoties uz Civillikuma 188. panta pirmo daļu, tiesas ceļā vēlas panākt pienākuma uzlikšanu bērnam veikt noteiktas darbības vecāku labā, prasības pieteikumā jāietver attiecīgs prasījums.  

Senāts minētajā nolēmumā akcentē, ka bērnu pienākums apgādāt vecākus nepastāv vienmēr un per se (pats par sevi), bet gan rodas tikai vecāku nepieciešamības gadījumā pēc papildu līdzekļiem tādu iemeslu dēļ, ka viņi paši nespēj sevi nodrošināt un apgādāt. Nepieciešamību pēc papildu līdzekļiem un to apmēru pamato faktiskie apstākļi katrā atsevišķā situācijā, kuri, izspriežot lietu, jāvērtē tiesai.  

Savukārt fakts, ka vecākiem vajadzīga bērna apgādība, jāpamato prasītājam, tādējādi pierādīšanas pienākums, prasot uzturlīdzekļus no bērniem, gulstas uz vecākiem. Senāts spriedumā uzsver, ka tikai pēc tam, kad tiesa uzskata par pierādītu un pamatotu vajadzību pēc papildu līdzekļiem, tai jāvērtē, kādā apmērā un kādās daļās bērniem ir pienākums tos sniegt. Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa noteic: katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus; prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. LV portālā publicētajā skaidrojumā “Vecāki piedzen uzturlīdzekļus no bērniem – ko ņem vērā tiesa?” ir apkopota informācija par konkrēto tēmu.