Vai gadījumā, ja ārstniecības iestādes nolaidības rezultātā ir iestājusies personas nāve, ko apstiprinājusi Ārstniecības riska fonda ekspertīze, no ārstniecības iestādes vai ārstniecības personas ir iespējams piedzīt zaudējumus, kas saistīti ar apbedīšanu, kapavietas iegādi un tās labiekārtošanu? Vai atlīdzināmi ir tikai faktiskie un saprātīgie izdevumi, vai arī personai ir tiesības brīvi izvēlēties kapavietu un tās labiekārtojuma risinājumu? Vai normatīvajos aktos ir noteikti vai tiesu praksē atzīti ierobežojumi attiecībā uz atlīdzināmās kapavietas vērtību vai labiekārtošanas izmaksām? Vai ir pieļaujams izvēlēties jebkādu pieminekļa, apmales vai citu kapavietas elementu materiālu un pēc tam prasīt šo izdevumu atlīdzināšanu no ārstniecības iestādes? Kādi kritēriji tiek piemēroti, vērtējot šādu izdevumu samērīgumu un atlīdzināmību?
Šādu izdevumu atlīdzināšana varētu būt iespējama prasības tiesvedības kārtībā, vēršoties tiesā pret vainojamo personu un pierādot nodarīto zaudējumu apmēru (skat. Civilprocesa likuma 128.–130. pantu). Atbilstoši Civillikuma 1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.
Saskaņā ar tiesu prakses atziņām (skat., piemēram, Senāta 2008. gada 2. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC‑143/2008) zaudējumu prasības pamatošanai tiek izvirzīta prasība par trīs pazīmju pastāvēšanu, proti:
Civillikuma 2350. pants paredz: kas vainīgs kāda cilvēka nāvē, tam jāatlīdzina mirušā mantiniekiem ārstēšanas un apbedīšanas izdevumi. Vienlaikus jāuzsver, ka tikai tiesas ieskatā būs izvērtēt, vai prasība ir pamatota un kādā apmērā. Civillikuma 1. pantā ir nostiprināts princips, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Savukārt 5. pants noteic: kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.
Augstākā tiesa ir skaidrojusi (skat. Senāta 2023. gada 30. marta spriedumu lietā Nr. SKA-3/2023), ka zaudējumu atlīdzība ir atlīdzība par nodarītu mantisku kaitējumu un zaudējumu atlīdzināšanas funkcija ir panākt reālu zaudējumu kompensēšanu – cietušā atgriešanu tādā stāvoklī, kādā viņš būtu bijis, ja viņa tiesību aizskārums nebūtu noticis. Turpretī no Civillikuma 1776. panta izriet, ka tiesību prasīt zaudējumu atlīdzību ierobežo arī paša cietušā rīcība. Proti, cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi, un cietušajam ir tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzību, no kuriem tam nav bijis iespējams izvairīties, veicot šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus (Civillikuma 1776. panta pirmā un trešā daļa).
Ja ir kādas neskaidrības, tad ieteicams vērsties pie kvalificēta juridiskās palīdzības sniedzēja.
Plašāk par tēmu LV portālā >>
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 200 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
