Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Nereti rodas situācijas, kad pusēm panākt izlīgumu ārpus tiesas nav iespējams. Tādos gadījumos ir jāsaprot, vai vispār ir jēga tiesāties, vai ir ievēroti visi priekšnoteikumi un sarūpēti pierādījumi prasības celšanai tiesā, kā arī vai ir iespēja nodrošināt pierādījumus.
Šos jautājumus vebinārā skaidroja zvērinātu advokātu biroja “Sorainen” partneris zvērināts advokāts Andris Tauriņš un jurists Elvis Grinbergs.
Jāapzinās, ka tiesāšanās ir samērā dārgs un laikietilpīgs process. Turklāt, lai arī cik labi izdotos sagatavot prasības pieteikumu un cik veiksmīgs būtu tiesāšanās iznākums, ne vienmēr tiesāšanās ir prasītāja interesēs.
Pirmkārt, daudz izdevīgāks ir ārpustiesas izlīgums nekā tiesāšanās. Līdz ar to, pirms vērsties tiesā, būtu jāizvērtē iespēja panākt ārpustiesas risinājumu. Tiesāšanās ir kā pēdējais līdzeklis, kad izlīgums nav iespējams.
Otrkārt, jāizvērtē, kāds būs ieguldījums, ko prasīs tiesvedība, – valsts nodevas samaksa, citi tiesāšanās izdevumi. Būtu jāsalīdzina tiesāšanās izdevumi ar iespējamo atgūstamo summu, tostarp jāņem vērā izdevumi par advokāta pakalpojumiem. Tas viss būtu jāsaliek uz svaru kausiem un jāsaprot, vai tiesāšanās būs izdevīgākais risinājums.
Pirms prasības pieteikuma gatavošanas tiesai noteikti ir rūpīgi jāizvērtē strīda otra puse. Piemēram, ja tiesvedība ir saistīta ar parāda piedziņu, jāsaprot, kāda ir parādnieka maksātspēja, jo pat pozitīva rezultāta gadījumā piedzīt naudu nebūs iespējams, ja parādniekam nekas nepieder.
Pirms gatavot prasības pieteikumu tiesai, jāizvērtē, vai parādniekam ir kāda manta, uz kuru būtu iespējams vērst piedziņu. Īpaši slikts scenārijs ir tad, ja jau ierosinātas tiesvedības laikā tiek uzsākta parādnieka maksātnespēja. Tad tiesvedība tiek apturēta un kreditoram no jauna jāvēršas ar prasījumu, bet jau maksātnespējas procesa ietvaros. Tādēļ ir īpaši svarīgi saprast, vai parādniekam draud maksātnespēja. Līdz ar to ir jāizvērtē:
Ieteicams šo parādnieka izvērtēšanas procesu (vai ir vērts tiesāties) dokumentēt, jo var gadīties, ka valdes locekļi var tikt vainoti tajā, ka necentās atgūt parādu.
Ja ir nolemts tomēr gatavot prasības pieteikumu tiesai, vispirms jāsaprot, vai kreditoram eksistē prasījums pret parādnieku. Prasījuma esamība ir galvenā lieta tiesvedībā un prasības pieteikuma gatavošanā, jo prasījums tiek ietverts prasības pieteikumā.
Prasījumi var būt ļoti dažādi. Viens no vienkāršākajiem prasījumiem ir prasījums par preces apmaksu. Lai identificētu šo prasījumu, jāņem talkā likums, starp pusēm noslēgtais līgums, kā arī visi pārējie lietas apstākļi.
Kā izriet no Civillikuma normām, lai būtu pamatots prasījums, piemēram, par preces apmaksu, ir jāidentificē divi apstākļi:
Ja šie divi kritēriji ir spēkā, sākotnēji var teikt, ka prasījums ir pamatots. Tomēr sarežģītāku prasījumu analīze noteikti prasa likuma, tiesu prakses, tiesību literatūras jeb doktrīnas izpēti, jo nereti likumā nav atrodama skaidra atbilde.
Nedaudz sarežģītāks prasījums ir par zaudējumu atlīdzību. Kā izriet no Civillikuma normām, tiesu prakses, tiesību zinātnes atziņām – lai iestātos pienākums atlīdzināt zaudējumus, tātad lai būtu pamatots prasījums par zaudējumu atlīdzību, ir jākonstatē:
Katru prasījumu var sadalīt vairākos elementos, un tie visi ir jāizvērtē. Piemēram, prasījumā par valdes locekļa atbildību, kad no šīs personas tiek piedzīti zaudējumi, viens no kritērijiem, kam jātiek izpildītam, lai prasījums būtu pamatots, – ir jāpierāda, ka valdes loceklis nav rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks.
Kā interpretēt terminu “krietns un rūpīgs saimnieks”? Šajā situācijā ar likuma tekstu vien nepietiks, jo termins “krietns un rūpīgs saimnieks” ir ģenerālklauzula, kādas nereti ir ietvertas normatīvajos aktos. Īpaši būs jāizpēta gan tiesu prakse, gan tiesībzinātnieku atziņas par terminu. Līdz ar to sākotnēji nav iespējams konstatēt, vai prasījums būs pamatots vai ne, jo tas atklāsies tikai padziļinātā materiālu izpētē. Visticamāk, katrai pusei būs savi argumenti.
Papildus tam, ka nepieciešams analizēt, vai prasījums ir pamatots un vai ir vērts rakstīt prasības pieteikumu, jāpievērš uzmanība dažādiem prasību izslēdzošiem elementiem, piemēram, noilgumam.
Komerctiesībās un arī parādsaistībās saistošs ir Komerclikuma 406. pants, kas paredz, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.
Jau krietnu laiku valstī ir spēkā dažādi ierobežojumi sakarā ar pandēmiju. Viens no ļoti bieži izmantotiem iemesliem, ar kuru tiek mēģināts pierādīt, ka prasījums nav pamatots, ir atsaukšanās uz force majore jeb nepārvaramu varu. Katrā gadījumā ir jāizvērtē, vai otra puse nevarētu atsaukties uz nepārvaramu varu.
Noformulējot prasījumu:
Ja tādu nav, tad ir vērts rakstīt prasības pieteikumu un vērsties tiesā.
Iesniedzot prasību tiesā, ir jāatceras, ka civilprocesā puses realizē tiesības sacīkstes formā, t. i., tiesas iespējas ietekmēt procesa gaitu vai palīdzēt vienai vai otrai pusei ir ļoti ierobežotas. Pašām pusēm ir jāsacenšas, kurai būs spēcīgāka pozīcija: prasītājam ir jāpierāda savi prasījumi, bet atbildētājam – savi iebildumi.
Jāatceras, ka civilprocesā puses realizē tiesības sacīkstes formā, t. i., tiesas iespējas ietekmēt procesa gaitu vai palīdzēt vienai vai otrai pusei ir ļoti ierobežotas.
Likums nosaka konkrētus pierādījumu veidus – vispopulārākie ir rakstveida pierādījumi. Civilstrīdos bieži vien runājam par līgumiem, vēstulēm, pretenzijām. Tajā pašā laikā var būt tādi pierādījumi kā liecinieku liecības, kas paskaidro vienu vai otru faktu. Var būt arī ekspertu atzinumi – tiesa nozīmē ekspertu ar zināšanām noteiktā tehniskā nozarē, un eksperts sniedz savu viedokli.
Var būt arī lietiskie pierādījumi (tiesa, tie nav pārāk plaši izplatīti) un citi pierādījumu veidi. Piemēram, interesants gadījums tiesu praksē – tiesā tika izskatīts zinātnieka atzinums par konkrētu strīdu priekšmetu. Augstākā tiesa ir teikusi, ka tas nevar tikt uzskatīts par rakstveida pierādījumu, jo atzinums nav bijis publiski pieejams – tas nav izskatāms ne par tiesību palīgavotu, ne par pierādījumu konkrētā lietā. Tas ir atzinums, kas figurē lietā. Tiesa to neuzskata ar atzinumu, uz kuru var balstīt savu spriedumu.
Ja lietā tiek apgalvoti kādi fakti, par kuriem nav iesniegti pierādījumi, tiesa uzskatīs faktu par nepierādītu.
Ir iespējams nodrošināt pierādījumus. Šis nav pārāk populārs tiesību institūts, bet tas nozīmē: ja ir kādi pierādījumi, par kuriem ir bažas, ka tos nebūs iespējams iegūt vēlāk, tad var lūgt, lai tiesa to nodrošina. Šādu lūgumu var izteikt pirms tiesvedības uzsākšanas.
Piemēram, tas tiek īstenots situācijās, kad publiski tiek uzrakstītas ziņas, kas aizskar cilvēka godu un cieņu. Pirms procesa uzsākšanas tiesai var lūgt pieņemt lēmumu nodrošināt šādu pierādījumu, lūdzot informāciju no elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem.
Tas ir nepieciešams, lai noskaidrotu atbildētāju – prasības pieteikumā tiesai obligāti jānorāda atbildētājs.
Informācijas un pierādījumus iegūst ne tikai ar tiesas palīdzību, arī zvērināts advokāts var palīdzēt vākt pierādījumus – Latvijas Republikas Advokatūras likumā ir norādītas zināmas privilēģijas šādu informāciju pieprasīt no valsts iestādēm un uzņēmumiem. Jāatzīst, ka likumā nav paredzētas sekas, ja šāda informācija uz advokāta pieprasījumu netiek sniegta. Līdz ar to šī norma ir neefektīva. Tomēr “Sorainen” pieredze liecina, ka atsevišķas iestādes, piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcija vai zemesgrāmata, informāciju sniedz labprāt, savukārt grūtāk ir informāciju saņemt no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes.
Prasītāju pienākums ir sarūpēt pierādījumus, neviens cits viņu vietā to neizdarīs. Ja ir pārliecība par savu taisnību, tad tā tiesā ir jāpierāda.
Publikācijas turpinājumā par to, kurai tiesai ir piekritīga lieta un kādam ir jābūt prasības pieteikumam: kā aprakstīt lietas faktiskos apstākļus un izklāstīt pieteikuma juridisko pamatojumu.
