Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Iemesli, kāpēc parāds netiek savlaicīgi atprasīts, var būt dažādi. Piemēram, var būt tā, ka aizdevuma izsniedzējs par to ir aizmirsis, varbūt tas ir nenozīmīgs vai nav pietiekami liels, lai būtu tiesāšanās vērts.
Tomēr nav saprātīgi, ka iespējamais parādnieks mūžīgi atrodas šādā potenciālā parāda atprasīšanas stāvokli. Līdz ar to arī civiltiesībās ieviests noilguma institūts, kas ļauj izvairīties no nenoteiktības mantiskajās attiecībās.1
Civillikuma 1895. pants paredz: visas saistības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai likumā nav noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.
Vienlaikus tiesiskais regulējums paredz arī īsākus noilguma termiņus, piemēram, apdrošināšanas tiesībās dažos gadījumos tie ir divi gadi, arī darba tiesībās noilgums iestājas pēc diviem gadiem.
Savukārt komerctiesībās un arī parādsaistībās saistošs ir Komerclikuma 406. pants, kas paredz, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.
Kā saprast, kuru noilguma termiņu piemērot saistībām?
Tas, kādu noilguma termiņu piemēro, atkarīgs no saistību veida, skaidro juridiskā biroja "Ellex Kļaviņš" jaunākais jurists Kaspars Oļševskis.
Saistību veidus attiecībā pret noilgumu var iedalīt trīs veidos:
Visgarākais noilguma termiņš tiek piemērots, ja saistības ir starp divām fiziskām personām, kas nav komersanti.
"Piemēram, Jānis noslēdz pirkuma līgumu ar Andri par automašīnas pirkšanu–pārdošanu. Šādā gadījumā vienmēr būs piemērojams Civillikuma 1895.pantā noteiktais noilguma termiņš 10 gadi, jo neviena no personām nav komersants un līdz ar to arī ne Komerclikuma subjekts," norāda K. Oļševskis.
Savukārt īsāko termiņu – Komerclikumā noteiktos trīs gadus – piemēro komercsaistību gadījumā.
Saistības starp fizisku personu un komersantu
Ļoti bieži saistības tiek noslēgtas starp fizisku personu un komersantu. Piemēram, noslēdzot kreditēšanas līgumu, saistības izriet arī no autostāvvietu izmantošanas noteikumiem, nomas līguma u. c. prasībām, šeit iekļaujot arī prasības no ārpustiesas parādu piedzinējiem.
Šādos gadījumos noilgumam piemēro Komerclikuma 406. pantu, kas paredz: no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš, skaidro Patērētāju tiesību aizsardzības centra Otrās finanšu pakalpojumu uzraudzības daļas vadītāja Solveiga Kārkliņa.
"Piemēram, SIA "Kredīti" noslēdz kredītlīgumu ar Kārli par 1000 eiro aizdevumu Kārlim. Šajā gadījumā būs piemērojams Komerclikuma 406.pantā minētais trīs gadu noilguma termiņš, jo SIA "Kredīti" ir komersants un darījums tiek veikts attiecīgās SIA komercdarbības ietvaros, respektīvi, tā nodarbojas ar kredītu izsniegšanu,2 norāda K. Oļševskis.
Savukārt, ja fiziska persona vēršas ar prasību tiesā pret komersantu, tad piemēro Civillikumā noteikto noilgumu, kas iestājas 10 gadu laikā.
Piemēram, bankas klients uzskata, ka pirms deviņiem gadiem, kad tam bija aizdevums bankā, ko klients ir godīgi atmaksājis, tas ir ticis maldināts no bankas puses un klientam ir piemēroti netaisnīgi līguma noteikumi. Klients ir tiesīgs celt prasību tiesā un prasīt, lai banka tam atlīdzina nodarītos zaudējumus.
Ja parādsaistības nodibinātas pirms 2010. gada
Jāņem vērā, ka Komerclikuma 406. pantā minētais trīs gadu noilguma termiņš piemērojams no 2010. gada 1. janvāra.
Tām saistībām, kas slēgtas pirms 2010. gada 1. janvāra, bet kuras nav noilgušas, piemēro trīs gadu noilguma termiņu, kurš skaitāms no 2010. gada 1. janvāra. Tomēr, ja pēc šāda aprēķina noilguma termiņš iznāk garāks par līdzšinējo noilguma termiņu, noilguma termiņš izbeidzas tajā dienā, kad tas būtu notecējis saskaņā ar Civillikumu vai citu normatīvo aktu.
No minētā secināms, ka noilguma termiņš no komercdarījuma izrietošajiem prasījumiem, kuri slēgti, piemēram, līdz 2010. gadam, var iestāties 2013. gada 1. janvārī, skaidro S. Kārkliņa.
Līgumā var būt noteikts īsāks noilguma termiņš
Atbilstoši Civillikuma 1896. pantam noilguma termiņš skaitāms no prasījuma tiesības nodibināšanas brīža. Gadījumos, kad saistības izpildīšanai jāgaida kreditora uzteikums vai atgādinājums, noilguma termiņš sākas nevis no uzteikuma dienas, bet no tā laika, kad kreditoram radusies tiesība uzteikt un kad vispār tāds uzteikums kļuvis iespējams.
Taču jāatceras arī, ka likumā noteiktais noilguma termiņš ir imperatīva tiesību norma. To nevar pagarināt, līgumā nosakot garāku noilguma termiņu, taču līgumā puses var noteikt īsāku noilguma termiņu, norāda K. Oļševskis.
Turklāt jāņem vērā: ja līgumā komersants ir iekļāvis tādu noilguma termiņu, kas ir pretrunā ar pušu tiesiskās vienlīdzības principu un normatīvajiem aktiem, to var uzskatīt par netaisnīgu līgumu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē.
Kas pārtrauc noilgumu?
Noilgumu var pārtraukt, un tādā gadījumā termiņš sāk tecēt no jauna. Praksē tas notiek, ja parādnieks saņem atgādinājumu, pret viņu tiek celta prasība tiesā, kā arī tad, ja parādnieks pats atzīst parādu un to atmaksā noilguma tecēšanas laikā.
Kādam ir jāizskatās atgādinājumam, lai tas pārtrauktu noilgumu? Kā atzinusi Augstākā tiesa, kreditora atgādinājumam ir jābūt paziņotam individuāli un personiski parādniekam un tajā jābūt nepārprotami paustai kreditora gribai prasīt konkrētas saistības izpildi.3
Gadījumā ja pastāv strīds par iespējamu noilguma termiņa iestāšanos, pakalpojuma sniedzējam vai parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam ir jāpierāda, ka tas ir pārtraukts, proti, vismaz reizi trīs gadu periodā ir veiktas darbības, kas pārtrauc noilgumu, piemēram, nosūtīta atgādinājuma vēstule par parāda esamību.
Likums gan precīzi nepasaka, kādā formā un kārtībā būtu sūtāms atgādinājums, lai tas būtu uzskatāms par noilguma termiņa pārtraukumu radošu, skaidro K. Oļševskis. Viņš norāda, ka arī tiesu prakse, kas šo jautājumu skaidri regulētu, nav atrodama. Vienlaikus tiesa ir norādījusi, ka prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi, kas pierāda atgādinājuma faktu.4
Zināma skaidrība gan būtu meklējama Parādu ārpustiesas atgūšanas likumā, kas reglamentē kreditora un parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēja tiesības un pienākumus parāda atgūšanas jomā.
Kā viens no pirmajiem soļiem pie parādu ārpustiesas atgūšanas ir rakstiska paziņojuma nosūtīšana parādniekam. Likums nosaka gan paziņojuma formu, gan saturu, gan arī nosūtīšanas un saņemšanas prezumpciju, kā arī termiņus.
Tāpat tas uzliek pienākumus arī parādniekam. Šis likums pie saziņai izmantojamiem līdzekļiem paredz – ja likumā nav noteikts citādi, ar parādnieku sazinās, izmantojot tos saziņas līdzekļus un kontaktinformāciju, kas norādīta kreditora un parādnieka noslēgtajā tiesiskajā darījumā. Protams, ieteicams būtu izmantot līdzekļus, kas ir vieglāk pierādāmi un grūtāk apšaubāmi, piemēram, ierakstīts sūtījums būs daudz efektīvāks pierādījums nekā nosūtīta e-pasta vēstule.
Ja persona atgādinājumu nav saņēmusi
Ja saistības nodibinātas jau pirms krietna laika, ir situācijas, kad persona var teikt, ka atgādinājumu nav saņēmusi vai par parādsaistībām nav zināts. Vai šādā gadījumā iestājas noilgums?
K. Oļševskis skaidro: Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 11. panta otrā daļa nosaka – ja parādnieks nav sasniedzams, izmantojot saziņas līdzekļus un kontaktinformāciju, kas noteikta darījumā, saziņai var tikt izmantota kontaktinformācija, kas ir kļuvusi zināma vai arī iepriekšējās sadarbības laikā izmantota saziņai ar parādnieku.
Ja parādnieks nav sasniedzams, izmantojot iepriekš minētos saziņas līdzekļus un kontaktinformāciju, saziņu ar parādnieku īsteno rakstveidā, nosūtot nepieciešamo informāciju uz parādnieka deklarētās dzīvesvietas adresi (juridiskai personai reģistrēto juridisko adresi).
Gan Paziņošanas likums, gan Civilprocesa likums nosaka pienākumu personai būt sasniedzamai savā deklarētajā dzīvesvietā, šīs normas tiešā veidā nav attiecināmas uz attiecībām starp diviem civiltiesību subjektiem, taču tas var tikt izmantots tiesā, lai pamatotu personas pienākumu būt sasniedzamai šajā adresē. Juridiskām personām sasniedzamības pienākumu reģistrētajā juridiskajā adresē nosaka Komerclikuma 12. panta ceturtā daļa.
"Tātad tas, ka persona nav bijusi sasniedzama darījumā norādītajā adresē vai adresē, kur tai ir pienākums būt sasniedzamai ar likumu, ir uzskatāms par pašas personas atbildību. Minētais gadījums nekādā veidā neietekmē noilguma pārtraukumu, ja uz attiecīgo adresi ir ticis pienācīgi nosūtīts atgādinājums par saistību izpildes pienākumu un tas ir pierādāms. Strīdi šajā jautājumā tiek izšķirti tiesas ceļā," norāda K. Oļševskis.
1 Kalvis Torgāns. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga, Tiesu nama aģentūra, 2014., 246. lpp.
2 Skat., piemēram, Jelgavas tiesas 2015. gada 18. marta spriedumu lietā Nr. C15188814; Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 6. jūlija spriedumu lietā Nr. SKC-327/2017. Balodis K. Jaunais komercdarījumu regulējums un tā piemērošana. Jurista Vārds, 26. maijs, 2009., Nr. 21 (564).
3 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 4. jūlija spriedums lietā Nr. C20229814 SKC‑248/2017.
4 Skat., piemēram, Jelgavas tiesas 2014. gada 10. februāra spriedumu lietā Nr. C15249813; Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 6. jūlija spriedumu lietā Nr. SKC-327/2017.
