Labdien! Mēs dzīvojam daudzdzīvokļu mājā, un mums ir kaimiņiene, kura, iespējams, cieš no mentālās veselības problēmām, varbūt demences. Viņa nepārtraukti uzmācas manai mammai, verbāli aizskar viņu un raksta mūsu mājas kopējā čatā, ka mana mamma zog lietas no viņas dzīvokļa, kas, protams, neatbilst patiesībai. Viņa sauc mammu par zagli un pieprasa, lai atdodot “nozagtās” lietas, kas var būt jebkas, no zālēm līdz dārza instrumentiem. Mana mamma dzīvo pirmajā stāvā, un kaimiņiene bieži kliedz zem logiem, klauvē pie durvīm, aizvaino mammu un mani gan klātienē, gan attālināti. Ir bijušas situācijas, kad viņa aizmirst ēdienu uz plīts, un mammai nācās viņu glābt no nosmakšanas dūmos un izsaukt ārstu. Kaimiņiene ir bijusi fiziski agresīva iepriekš un arī bieži apzināti dara dažādas nepatīkamas lietas, lai mūs aizskartu. Dažreiz viņa ir mierīga, bet tad atkal sāk visu no jauna. Problēma ir tāda, ka viņas agresīvie uzvedības periodi kļūst arvien izteiktāki. Mums šajā mājā ir divi dzīvokļi, kuros vairs nejūtamies droši. Baidāmies, ka viņa atkal kļūs fiziski vardarbīga vai nodarīs mums vai mūsu mājdzīvniekiem kaitējumu. Arī baidāmies, ka tad, ja viņa uzbruks, mums vajadzēs aizsargāties un mēs viņai varētu nodarīt pāri. Turklāt ir ļoti nepatīkami, ka viņa izplata melus par zādzībām un regulāri lamā manu mammu. Kādi būtu iespējamie juridiskie soļi, kurus mēs varētu spert šādā situācijā? Kā likumīgi un korekti rīkoties, lai pasargātu sevi un savu ģimeni no šīs kaimiņienes uzmācības?
Ja minētās personas rīcībā ir saskatāmas noziedzīga nodarījuma vai administratīvā pārkāpuma pazīmes, tad ir iespēja vērsties valsts vai pašvaldības policijā.
Ja tiks uzsākts kriminālprocess, tad personai varētu veikt tiesu psihiatrisko ekspertīzi un izvērtēt, vai ir jāpiemēro medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi.
Proti, Krimināllikuma 13. panta pirmā daļa noteic, ka pie kriminālatbildības nav saucama persona, kas nodarījuma izdarīšanas laikā atradusies nepieskaitāmības stāvoklī, tas ir, psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav varējusi saprast savu darbību vai to vadīt. Savukārt saskaņā ar minētā panta otro daļu personai, kas atzīta par nepieskaitāmu, tiesa var piemērot šajā likumā noteiktos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus.
Savukārt Krimināllikuma 14. panta pirmā daļa paredz: ja persona noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav bijusi spējīga visā pilnībā saprast savu darbību vai to vadīt, tas ir, atradusies ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, tai, ņemot vērā nodarījuma konkrētos apstākļus, tiesa var mīkstināt piespriežamo sodu vai šo personu atbrīvot no soda.
Atbilstoši Krimināllikuma 59. panta piektās daļas nosacījumiem, ja persona, kura notiesāta par noziedzīgu nodarījumu vai kurai sods noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, pēc sprieduma pasludināšanas vai pēc tam, kad prokurors izdevis priekšrakstu par sodu, saslimusi ar gara slimību, kas tai atņēmusi iespēju saprast savu rīcību vai to vadīt, tiesa atbrīvo šo personu no soda izciešanas. Tai var noteikt medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus saskaņā ar šajā likumā paredzētajiem nosacījumiem.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 1. pantu Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.
Augstākās tiesas Senāts apkopojumā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas problēmjautājumiem Senāta nolēmumos (2017–2020) ir atzinis, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus piemēro, lai sekmētu personas, kura sirgst ar psihiskiem traucējumiem vai slimībām, psihiskās veselības uzlabošanu un atjaunošanu, aizsargātu sabiedriskās intereses – novērstu jaunu kaitīgo nodarījumu izdarīšanas iespējamību.
No minētās Senāta atziņas izriet – lai gan Krimināllikumā nav atsevišķi norādīts par procesa turpināšanu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanai, ja konstatēta personas saslimšana pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vai iztiesāšanas laikā, nav nekāda pamata neuzsākt procesu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai, ja personas saslimšana konstatēta iepriekš norādītajās stadijās.
Procesa virzītājam (ne prokuroram, ne tiesai) nav nekāda pamata neuzsākt procesu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai neatkarīgi no tā, kādā stadijā konstatēta personas saslimšana, jo pretējā gadījumā tiktu nepamatoti ierobežotas personas tiesības, pasliktināts personas stāvoklis, kā arī netiktu sasniegts Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteiktais Kriminālprocesa likuma mērķis – panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu.
Vienlaikus jāvērš uzmanība, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi ir piemērojami vien tad, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums.
Ja persona noziegumus neizdara, tad viņai var noteikt piespiedu ārstēšanu Ārstniecības likuma 62. pantā noteiktajos gadījumos: “Gadījumos, kad sakarā ar alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu lietošanu, piedalīšanos azartspēlēs vai datorspēlēs slimnieks izdara sabiedriski bīstamas darbības, sistemātiski izdara administratīvos pārkāpumus vai ar savu rīcību apdraud sevi, savus tuvākos radiniekus vai sabiedrību, tiek piemēroti likumā noteiktie sociālās un psihosociālās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi, bet nepilngadīgajiem – audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi.”
Savukārt gadījumos, ja personai novērojama kāda akūta psihozes epizode vai acīmredzami neadekvāta un nepieņemama rīcība, kas var kaitēt personai pašai vai apkārtējiem, var izsaukt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
