Zemesgrāmatu likuma 1. pants paredz, ka nekustamo īpašumu ierakstīšana zemesgrāmatā un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta, taču normatīvajos aktos nav noteikts, cik ilgā laikā zemesgrāmatā ir jānostiprina savas īpašumatiesības. 

Savukārt Civillikuma 994. pants noteic, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. 

Dažādu iemeslu dēļ (gan apzinātu, gan neapzinātu) īpašuma tiesību ierakstīšana zemesgrāmatā dažkārt tiek novilcināta, savukāt tiesās iesniegto prasību apmierināšana vai noraidīšana ir tikai tiesas kompetencē, taču jānorāda, ka tiesu praksē ir atzīts mantinieka īpašuma tiesību atpakaļejošais spēks.  

Proti, Augstākā tiesa ir norādījusi (skat. 2016. gada 29. februāra spriedumu lietā Nr. SKC–48/2016), ka persona iegūst īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu jau ar mantojuma atklāšanos (ar nosacījumu, ka mantinieks ir pieņēmis mantojumu likumā noteiktajā kārtībā). Mantojuma pieņemšanai ir atpakaļejošs spēks mantojuma atklāšanās brīdī: pieņemtais mantojums tiek atzīts par mantiniekam piederošu no mantojuma atklāšanās laika. Tas, ka mantinieks, kurš ir pieņēmis mantojumu likumā noteiktajā kārtībā, nav nostiprinājis iegūtās tiesības zemesgrāmatā, nav iemesls, lai mantinieku netzītu par nekustamā īpašuma īpašnieku.