Pie zvērināta notāra ar lūgumu uzsākt mantojuma lietu var vērsties tikai tās personas, kuras likumā noteiktajā kārtībā ir tiesīgas pretendēt uz mantojumu. Atbilstoši Civillikumam tie ir laulātais un radinieki uz likumiskās mantošanas pamata vai persona, kuru par savu testamentāro vai līgumisko mantinieku iecēlis mantojuma atstājējs. 

Ja persona nav slēgusi mantojuma līgumu vai arī nav taisījusi testamentu, dzīvai esot, tad pēc nāves mantošana notiek pēc likuma saskaņā ar Civillikumā noteikto mantošanas kārtību. Civillikuma 404. pantā ir paredzētas četras likumisko mantinieku šķiras. Atbilstoši Civillikuma 405. pantam zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks. 

Likumiskās mantošanas gadījumā jāņem vērā, ka pēc likuma manto laulātais, kā arī radinieki un adoptētie. Laulātais saņem pusi mantojuma, ja uz mantojumu piesakās arī pirmās, otrās vai trešās šķiras mantinieki. Ja tādu nav vai viņi nepiesakās, laulātais saņem visu mantojumu. 

Tātad, ja radinieks nav pieteicies mantojumam, laulātais saņem visu mantojumu.  

Civillikuma 693. pantā ir noteikti mantojuma pieņemšanas termiņi. Mantiniekam jāizsaka griba pieņemt mantojumu: 

• termiņā, ko ieceltajam mantiniekam noteicis mantojuma atstājējs (testamentā vai mantojuma līgumā); 

• līdz uzaicinājumā noliktajam termiņam (mantojuma atklāšanos pēc ieinteresēto personu lūguma vai dažos gadījumos pēc savas iniciatīvas izsludina zvērināts notārs un nosaka termiņu, kurā mantiniekiem jāizsaka griba pieņemt mantojumu); 

• ja uzaicinājuma nav bijis, gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas mantinieka faktiskajā valdījumā, bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.

Ja mantinieki ir uzaicināti, bet nav ieradušies izteikt savu gribu, un beidzies izsludinātais vai likumā noteiktais termiņš mantojuma pieņemšanai, zvērināts notārs izsniedz mantojuma apliecību mantiniekiem, kuri iesnieguši mantojuma iesniegumu. Ja rodas strīdi starp mantiniekiem, tie risināmi vispārējās jurisdikcijas tiesā, ceļot mantojuma prasību. Atbilstoši Civillikuma 685. pantam šāda prasība noilgst piecu gadu laikā, skaitot no tās dienas, kad radusies tiesība prasību celt (1896. p.).  

Visām tām personām, kas bez viņu pašu vainas nav dabūjušas zināt par savu tiesību celt mantojuma prasību, iepriekšējā (685.) pantā minētais noilgums aprēķināms no tās dienas, kad viņām kļuvusi zināma viņu tiesība celt prasību.