Atbildot uz jautājumu, pirmkārt, jāvērš uzmanība uz to, ka ir nošķiramas divas lietas – atzīme par servitūtu (servitūta nodrošinājums, skatīt, piemēram, Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 22. decembra spriedumu lietā Nr. C73532619, SKC-131/2022) un servitūts, kas nostiprināts kā lietu tiesība (attiecīgi – ierakstīts gan kalpojošā, gan valdošā īpašuma zemesgrāmatu nodalījumā). 

Servitūta atzīme nerada nekādas tiesiskas sekas kā vien tās, ka vienam īpašumam (valdošajam) var būt potenciālas tiesības uz īpašumu, kuram nostiprināta atzīme (kalpojošā), nostiprināt servitūta ceļu – ja šī valdošā īpašuma īpašnieks vēlas veikt aktīvas darbības. 

Otrkārt, jau atbildot tieši uz jautājumiem: servitūts aprobežo īpašnieka iespējas izlietot zemes vienību, kurā tas nodibināts tiktāl, cik tas nepieciešams servitūta nodibināšanas mērķim (šajā gadījumā – ceļa izmantošana caurbraukšanai). Attiecīgi – zemi drīkst izmantot tādā apmērā, kādā tas neierobežo servitūta izlietotāja iespējas lietot servitūtu. 

Par atzīmes dzēšanu – ja tā nav izmantota, tad to ir iespējams lūgt dzēst (skatīt arī iepriekš pieminēto spriedumu). Kopumā, ja ir identificējams, kam par labu būtu dibināms servitūts, tad jautājums būtu risināms civilprocesuālā kārtībā ar šo personu (īpašuma īpašnieku). Bet, ja tas nav identificējams, tad administratīvā procesa kārtā – sākumā ar pašvaldību, lūdzot izsniegt dokumentu, kas būtu pamats atzīmes dzēšanai. 

Jautājums par cita servitūta noteikšanu būtu risināms tad, ja parādītos persona, kas vēlas to noteikt. Ar šo personu tad vajadzētu vienoties. Jebkurā gadījumā servitūts, kurš neatbilst servitūta nodibināšanas kritērijiem (t. i., nav tāds, kas, piemēram, vismazāk apgrūtina kalpojošo īpašumu), nebūtu atzīstams par tiesisku un būtu pārskatāms.