Likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 7. panta pirmā un trešā daļa noteic vispārīgo kārtību, ka nodokļa maksāšanas pienākums sākas ar nākamo taksācijas gadu pēc īpašumtiesību iegūšanas un izbeidzas ar nākamo gadu pēc īpašumtiesību izbeigšanās. 

Likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 9. panta trešā daļa paredz: ja īpašumu atsavina vai dāvina, tad zemesgrāmatā īpašnieka maiņu var reģistrēt pēc tam, kad ir nomaksāts nodokļa pamatparāds, soda nauda un nokavējuma nauda, kā arī veikts nodokļa maksājums par taksācijas gadu, kurā notiek īpašnieka maiņa, un zemesgrāmatu nodaļa par to ir pārliecinājusies tiešsaistes datu pārraides režīmā. 

Ja nekustamais īpašums tiek pārdots, tad nekustamā īpašuma nodoklis jāsamaksā par gadu, kurā notiek darījums, un to pilnībā samaksā pārdevējs, kurš tajā gadā ir nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs. 

Līdzīgā situācijā, kad pārdošanas gadā par neapstrādātu lauksaimniecības zemi tiek piemērota paaugstināta nodokļa likme, īpašnieka maiņas gadījumā pašvaldība ir tiesīga prasīt samaksāt nodokļa papildu maksājumu nevis jaunajam īpašniekam, bet gan tam, kurš īpašumu pārdeva. 

Ja nekustamais īpašums tiek atsavināts un nepastāv likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” 7. pantā norādītie izņēmuma gadījumi, tad nekustamā īpašuma pārdevējam ir pienākums samaksāt nodokli par laiku līdz atsavināšanas gada beigām (31. decembrim), savukārt tā pircējam nodoklis jāmaksā par laiku no nākamā gada 1. janvāra. Šāda kārtība nozīmē, ka ne vienmēr par nodokļa samaksu atbildīgā persona būs tā brīža nekustamā īpašuma īpašnieks, jo nodokļu maksāšanas pienākums laikā parasti pārsniedz īpašuma tiesību laiku. (Senāta Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 30. novembra spriedums lietā Nr. A420342413, SKA-16/2018).