Iespēju izteikt savu vēlmi par orgānu, audu un ķermeņa ziedošanu pēc nāves un dzīves laikā izmantojuši tikai aptuveni 2,5% Latvijas iedzīvotāju.
FOTO: Freepik.
No 2022. gada personas E-veselības sistēmā var izteikt vēlmi par orgānu, audu un ķermeņa ziedošanu pēc nāves un dzīves laikā. Lai gan izvēli izdarījušo skaits pakāpeniski pieaug, šo iespēju joprojām izmantojuši tikai aptuveni 2,5% Latvijas iedzīvotāju, vēsta Latvijas Digitālās veselības centrs (LDVC). Skaidrojam, kā iespējams izteikt piekrišanu vai aizliegumu pēc nāves izmantot savus orgānus un kā tiek interpretēta gribas neizteikšana.
Katrai pilngadīgai personai ir tiesības savas dzīves laikā izteikt gribu par sava ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu pēc nāves un dzīves laikā, tostarp norādīt to izmantošanas mērķi, izdarot atzīmi E-veselības sistēmā. To nosaka likums “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā”.
Tāpat savu gribu iespējams paust tuviniekiem. LDVC paskaidro: ja E-veselības sistēmā nav ziņu par mirušā cilvēka atļauju vai aizliegumu izmantot viņa orgānus, audus un ķermeni pēc nāves, tad personas laulātajam, vecākiem, pilngadīgajiem bērniem, brāļiem vai māsām ir tiesības rakstveidā informēt ārstniecības iestādi par mirušā dzīves laikā izteikto gribu.
Turklāt regulējums paredz personas tiesības ne tikai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus, bet arī to aizliegt.
Būtiski, ka jebkura izdarītā izvēle nav neatgriezeniska. Proti, paredzētas arī tiesības bez ierobežojumiem mainīt savu gribu.
Informācija par iedzīvotāja pausto gribu pieejama iestādēm, kurām izsniegta Zāļu valsts aģentūras (ZVA) audu vai orgānu izmantošanas atļauja.
LDVC norāda, ka tās ir ārstniecības iestādes, kuras veic patologanatomisko izmeklēšanu (sekciju), Latvijas Transplantācijas centrs un Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs.
Šāda piekļuve var būt arī Augstskolu reģistrā reģistrētajām augstākās izglītības iestādēm, kuras saņēmušas ZVA atļauju audu vai orgānu izmantošanai akreditētu medicīnas studiju programmu vai ārstniecības personu profesionālās pilnveides programmu īstenošanai.
Savukārt, piemēram, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, ģimenes ārstu vai ārstu speciālistu praksēm u. c. iestādēm nav piekļuves attiecīgajai informācijai.
LDVC piebilst, ka ikviens datu skatījums E-veselības sistēmā tiek fiksēts un iedzīvotājs, pieslēdzoties E-veselības sistēmai, var pārliecināties, vai kāds nav aplūkojis norādīto informāciju. To iespējams izdarīt sadaļā “Orgānu un ķermeņa izmantošanas atļaujas”.
Saskaņā ar regulējumu, ja E-veselības sistēmā nav ziņu par cilvēka izteikto gribu attiecībā uz viņa ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu pēc nāves, ārstniecības iestādei ir pienākums noskaidrot informāciju par mirušās personas dzīves laikā pausto gribu, vēršoties pie klātesošā tuvākā piederīgā (laulātā, vecākiem, pilngadīgā bērna, brāļa, māsas vai E-veselībā norādītās kontaktpersonas).
Ja neviens no tuvākajiem piederīgajiem nav klātesošs, ārstniecības iestāde, sadarbojoties ar valsts un pašvaldību iestādēm un izmantojot valsts informācijas sistēmas, cenšas sazināties ar cilvēka tuvākajiem piederīgajiem. Taču, ja vēl joprojām no piederīgajiem nav iespējams noskaidrot personas izteikto gribu, tiek prezumēts, ka mirušais piekritis sava ķermeņa, audu un orgānu izmantošanai pēc nāves.
Turpretī, ja tuvāko piederīgo sniegtā informācija par mirušās personas dzīves laikā pausto gribu ir pretrunīga, viņa ķermeni, audus un orgānus izmantot aizliegts.
Latvijā orgānu transplantācija ir 100% valsts apmaksāta ārstēšana, un to nodrošina Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Latvijas Transplantācijas centra un Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta komanda.
PSKUS akcentē, ka ne visi, kuri izteikuši vēlmi kļūt par orgānu vai audu donoriem pēc savas nāves, par tādiem varēs kļūt. Pastāv virkne faktoru, kas var ietekmēt orgānu vai audu ziedošanu pēc nāves.
Piemēram, kaut arī orgānu ziedošanai nav noteikts vecuma ierobežojums, potenciāli piemērots aizkuņģa dziedzera donors ir vidēji līdz 45 gadu vecumam un ar ķermeņa masas indeksu zem 30. Savukārt potenciālajam nieru donoram nav vecuma ierobežojuma.
Tāpat, izvēloties donoru, tiek vērtēts, vai personai nav onkoloģiskas saslimšanas, hroniskas slimības, kas rada mērķa orgānu bojājumu, kādus medikamentus cilvēks ilgstoši lieto. Donora izvēli ietekmē arī personas dzīvesveids, piemēram, smēķēšana un alkohola lietošana u. c. faktori.
“Katra iespējamā orgānu ziedošana vienmēr tiek rūpīgi izvērtēta un objektīvi izmeklēta, lai piepildītu mirušā cilvēka gribu – dot iespēju dzīvot citiem – un lai nenodarītu milzīgu kaitējumu recipientam, pārstādot slikti funkcionējošu orgānu,” skaidro PSKUS.
PSKUS vēsta, ka 2026. gadā plānots nozīmīgs notikums transplantācijas jomas attīstībā. Respektīvi, PSKUS uzsāks sarunas un veiks tālākās nepieciešamās darbības, lai pievienotos starptautiskajai orgānu apmaiņas organizācijai Scandiatransplant, kas apvieno transplantācijas centrus Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Islandē un Igaunijā.
PSKUS informē – dalība minētajā tīklā nozīmē, ka gadījumos, kad Latvijā nav pieejams pacienta dzīvības glābšanai vajadzīgais orgāns, donors tiks meklēts visā aptuveni 30 miljonu iedzīvotāju reģionā, nodrošinot vienotu gaidīšanas sarakstu un būtiski palielinot iespējas saņemt piemērotu orgānu.
Saskaņā ar PSKUS rīcībā esošajiem datiem 2026. gada 19. janvārī sarakstā uz transplantāciju gaidīja:
|
