Kredītiestāžu likumā noteikts, ka maksāšanas līdzeklis ir līdzeklis (atsevišķi vai kopā ar citu maksāšanas līdzekli) vai maksājuma instruments, kurš ļauj tā lietotājiem saņemt skaidru naudu vai citas lietas, saņemt vai veikt maksājumus, dot rīkojumu naudas līdzekļu pārvedumam vai apstiprināt naudas līdzekļu pārvedumu un kuru kā maksāšanas līdzekli pieņem arī tās personas, kas nav laidušas apgrozībā konkrēto maksāšanas līdzekli. Par maksāšanas līdzekli uzskata skaidru naudu, čekus, maksājumu kartes (kredītkarti, debetkarti un citas tamlīdzīgas kartes), bankomātu kartes, maksājuma dokumentus, elektronisko naudu, attālinātu elektronisko kredītiestāžu operāciju (globālajā datortīklā vai izmantojot datoru vai tālruni) programmatūru un citus tamlīdzīgus līdzekļus.

Attiecīgo karšu izdevēji norāda, ka tas ir maksāšanas līdzeklis un kur tas izmantojams – par pakalpojumu un preču iegādi degvielas uzpildes stacijās.

Latvijas Bankas preses sekretārs Jānis Silakalns sniedz skaidrojumu par jautājumā minētajām kartēm: “Degvielas uzpildes kartes, ar kurām iespējams norēķināties par degvielu konkrētajā tīklā (piemēram, “Neste”), ir uzskatāmas par maksājuma instrumentu Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 1. panta 14. punkta izpratnē. Vienlaikus šāda maksājuma instrumenta izdošanai nav nepieciešams saņemt licenci maksājumu pakalpojumu sniegšanai, jo atbilstoši minētā likuma 3. panta pirmās daļas 10. punktam šāda ierobežotas izmantojamības maksājuma instrumenta izdošanai konkrēto likumu nepiemēro.”

Jēdziens “maksāšanas līdzeklis” saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1. panta pirmās daļas 38. punktā minēto definīciju ir plašāks nekā jēdziens “maksājuma instruments” un to ietver.