Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma (turpmāk – Dienesta gaitas likums) 1. pants noteic, ka tā mērķis ir noteikt profesionālā dienesta tiesisko statusu Iekšlietu ministrijas (IeM) sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē (IeVP), lai nodrošinātu tiesisku, stabilu, efektīvu un atklātu iestādes darbību.

Šo mērķu sasniegšanai Dienesta gaitas likuma 12. pants pieļauj amatpersonu pārcelt uz laiku citā dienesta vietā. Proti, Dienesta gaitas likuma 12. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka amatpersonu citā prombūtnē esošas amatpersonas amatā vai citā vakantā amatā, ņemot vērā attiecīgajam amatam noteiktās prasības, var pārcelt: dienesta interesēs uz noteiktu laiku, lai nodrošinātu efektīvu dienesta pienākumu izpildi. Panta trešā daļa nosauc amatpersonas, kuru kompetencē ir pieņemt lēmumu par ierēdņa pārcelšanu. Panta sestā daļa noteic tiesības saglabāt iepriekšējā amatā noteikto mēnešalgu. Panta septītā daļa noteic laiku, uz kuru var pārcelt amatpersonu, kas nav ilgāks par trim gadiem, un saglabā tai tiesības atgriezties iepriekšējā vai līdzvērtīgā amatā.

Proti, Dienesta gaitas likums šobrīd skaidri nosaka laiku, uz kuru var pārcelt amatpersonu (kas nav ilgāks par trim gadiem), tajā pašā laikā tas nenosaka šādas pārcelšanas skaita ierobežojumu. Tādējādi uzskatāms, ka iestādes vadītajam ir zināma rīcības brīvība minētās darbības veikšanai. Tomēr rīcības brīvība nedrīkst būt pretēja Dienesta gaitas likumā noteiktajiem mērķiem nodrošināt stabilu, efektīvu, tiesisku iestādes darbību. Tāpat dienesta vadībai, izlietojot izvēles brīvību, ir pienākums ievērot arī tiesību normu saprātīgas piemērošanas principu.

Vienīgi būtiski personiski iemesli vai ārkārtējas ciešanas, kas veido būtisku cilvēktiesību aizskārumu, var būt šķērslis pārcelšanai. Dienesta vajadzība ir nenoteikts tiesību jēdziens, kura satura piepildīšanas pareizība gan no faktu, gan tiesību viedokļa ir pakļauta administratīvās tiesas kontrolei. Vienlaikus tiesa ir ierobežota iestādes dienesta vajadzības novērtējuma pārbaudē. Tieši iestādes uzdevums ir noteikt, vai un kā ir jāreaģē uz dienesta vajadzību. Ciktāl dienesta vajadzības saturu noteic organizatoriskas politikas vai personālpolitikas vajadzības, tiesa tajā nevar iejaukties, jo to liedz varas dalīšanas princips.

Lēmums par personas pārcelšanu līdzvērtīgā amatā tās pašas vai citas iestādes ietvaros ir uzskatāms par iekšēju lēmumu, līdz ar to tas nav uzskatāms par administratīvo aktu. Tomēr pārcelšanas procedūra vai rezultāts būtiski var skart dienesta personas cilvēktiesības.

Augstākā tiesa ir norādījusi arī pazīmes, kas var liecināt, vai ar pārcelšanu ir būtiski aizskartas amatpersonas cilvēktiesības. Proti, pazīmes, kas var liecināt, vai ar pārcelšanu ir būtiski aizskartas ierēdņa cilvēktiesības, ir šādas (skatīt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 27. februāra lēmumu lietā Nr.A42275005; SKA-123/2009):

• ierēdņa viedokļa uzklausīšana un izvērtēšana pirms lēmuma par pārcelšanu pieņemšanas;
• amata, uz kuru ierēdnis pārcelts, atbilstība ierēdņa izglītībai, kvalifikācijai un profesionālajām iemaņām;
• iepriekšējā atalgojuma un sociālo garantiju saglabāšana;
• darbavietas fiziskā pieejamība.

Tādējādi amatpersonai būtiska cilvēktiesību aizskāruma gadījumā ir iespēja vērsties administratīvajā tiesā, kura attiecīgi izvērtēs, vai iestāde nav pieļāvusi rīcības brīvības kļūdas dienesta ietvaros.

Dienesta interesēs pārceļot amatpersonu citā (arī zemākā) amatā, amatpersona saglabā dienesta pakāpi un iepriekšējo amata mēnešalgu, kā arī sociālās garantijas un normatīvajos aktos noteiktās pastāvīgās piemaksas, kas saistītas ar dienestu. Pārceļot amatpersonu uz noteiktu laiku, tā saglabā arī tiesības atgriezties iepriekšējā vai līdzvērtīgā amatā.

Tieslietu ministrijas ieskatā šāda pārcelšana neietekmē kārtējās speciālās dienesta pakāpes piešķiršanu tajā gadījumā, ja jaunais amatpersonas amats paredz kārtējās speciālās dienesta pakāpes piešķiršanu. Taču, ja amatā, ko ieņem amatpersona, nav paredzēta augstāka dienesta pakāpe, nekā amatpersonai jau ir, tad attiecīgi amatpersonai nevar tika piešķirta kārtējā dienesta pakāpe.

Vienlaikus jāuzsver, ka amatpersonai tiek saglabātas pārējās garantijas. Konkrētajā gadījumā amatpersona tiek pārcelta vairākkārt citā amatā uz noteiktu laiku, saglabājot amatalgu, bet pēdējā amatā nav paredzēta augstāka speciālā dienesta pakāpe, nekā amatpersonai jau ir. Šādā situācijā amatpersona saskata iespējamu pārkāpumu (faktisku pazemināšanu amatā).

Tieslietu ministrija vērš uzmanību, ka Dienesta gaitas likums pieļauj amatpersonas pārcelšanu uz zemāku amatu un no konkrētās situācijas automātiski neizriet, ka amatpersonai nevar tikt piešķirta kārtējā dienesta pakāpe, jo jaunajā amatā amatpersona ir pārcelta uz noteiktu laiku, tajā pašā laikā saglābjot tiesības atgriezties savā iepriekšējā vai līdzvērtīgā amatā.

Tādējādi, kā jau minēts iepriekš, ja amatpersona saskata būtisku savu cilvēktiesību aizskārumu, tad viņai ir iespēja vērsties administratīvajā tiesā, kura attiecīgi izvērtēs, vai iestāde ir pieļāvusi pārkāpumu.

Tieslietu ministrija nav pilnvarota sniegt saistošus skaidrojumus par tiesību normām un to piemērošanu, tāpēc vēršam uzmanību, ka atbildē aprakstītais ir vērtējams kā Tieslietu ministrijas viedoklis.