Krimināllikuma 13. panta pirmā daļa noteic, ka pie kriminālatbildības nav saucama persona, kas nodarījuma izdarīšanas laikā atradusies nepieskaitāmības stāvoklī, tas ir, psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav varējusi saprast savu darbību vai to vadīt. Savukārt saskaņā ar minētā panta otro daļu personai, kas atzīta par nepieskaitāmu, tiesa var piemērot šajā likumā noteiktos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus.

Krimināllikuma 14. panta pirmā daļa paredz: ja persona noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav bijusi spējīga visā pilnībā saprast savu darbību vai to vadīt, tas ir, atradusies ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, tai, ņemot vērā nodarījuma konkrētos apstākļus, tiesa var mīkstināt piespriežamo sodu vai šo personu atbrīvot no soda.

Atbilstoši Krimināllikuma 59. panta piektās daļas nosacījumiem, ja persona, kura notiesāta par noziedzīgu nodarījumu vai kurai sods noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, pēc sprieduma pasludināšanas vai pēc tam, kad prokurors izdevis priekšrakstu par sodu, saslimusi ar gara slimību, kas tai atņēmusi iespēju saprast savu rīcību vai to vadīt, tiesa atbrīvo šo personu no soda izciešanas. Tai var noteikt medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus saskaņā ar šajā likumā paredzētajiem nosacījumiem.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 1. pantu Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.

Augstākās tiesas Senāts apkopojumā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas problēmjautājumiem Senāta nolēmumos (2017–2020) ir atzinis, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus piemēro, lai sekmētu personas, kura sirgst ar psihiskiem traucējumiem vai slimībām, psihiskās veselības uzlabošanu un atjaunošanu, aizsargātu sabiedriskās intereses – novērstu jaunu kaitīgo nodarījumu izdarīšanas iespējamību.

No minētās Senāta atziņas izriet –, lai gan Krimināllikumā nav atsevišķi norādīts par procesa turpināšanu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanai, ja konstatēta personas saslimšana pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vai iztiesāšanas laikā, nav nekāda pamata neuzsākt procesu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai, ja personas saslimšana konstatēta iepriekš norādītajās stadijās.

Procesa virzītājam (ne prokuroram, ne tiesai) nav nekāda pamata neuzsākt procesu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai, neatkarīgi no tā, kādā stadijā konstatēta personas saslimšana, jo pretējā gadījumā tiktu nepamatoti ierobežotas personas tiesības, pasliktināts personas stāvoklis, kā arī netiktu sasniegts Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteiktais Kriminālprocesa likuma mērķis – panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu.

Tāpat jānorāda, ka šāda atziņa pausta arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 23. septembra spriedumā lietā “O. G. pret Latviju” (Iesniegums Nr. 66095/09). Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā spriedumā ir piekritusi Rīgas apgabaltiesas 2007. gada 18. jūnija lēmumam uzsākt procesu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu, ņemot vērā situāciju, ka personas saslimšana tika konstatēta tikai lietas izskatīšanā apelācijas instances tiesā.

Tādējādi secināms, ka nav izšķirošs apstāklis, kad persona saslimusi ar psihisku saslimšanu, atzīta par nepieskaitāmu vai ierobežoti pieskaitāmu, lai uzsāktu procesu un piemērotu medicīniska rakstura piespiedu līdzekli.