2005. gada 14. martā bija piesnidzis – ne dziļas kupenas, tomēr vēl ziemīgs, bet Veldres ielā 1a šajā dienā bija pavasarīgu pārmaiņu noskaņa. Viss bija saposts mūsu ārstniecības iestādes, toreizējās Garīgās veselības valsts aģentūras jaunā ambulatorā centra svinīgai atklāšanai. Bija ieradušies sveicēji no veselības jomas iestādēm, kolēģi no Strenču, Vecpiebalgas un Ainažu psihoneiroloģiskajām slimnīcām, Jelgavas “Ģintermuižas”, Veselības ministrijas. Tradicionālajā lentes griešanā piedalījās aģentūras vadītājs Jānis Buģins un toreizējais veselības ministrs Gundars Bērziņš (2004–2007). Svinīgajās uzrunās tika atzīmēts, ka “Veldres” atvēršana ir pirmais solis 21. gadsimta psihiatriskajā ārstniecībā, šis jaunais centrs paver durvis uz cilvēcīgu pacientu aprūpi un cilvēcīgiem mediķu darba apstākļiem.
Jaunajam ambulatorajam centram bija dots tāds pats nosaukums kā ielai, uz kuras tas atrodas – “Veldre”. Sākumā gan esot bijušas šaubas, vai tā būs labi, jo mūsu kultūrā vārdam veldre nav gluži pozitīva nozīme, tomēr pie tā pierasts, un nosaukums iegājies, itin nemaz nekaitēdams ārstniecības iestādei veidot pozitīvu tēlu. “Veldre” ir izaugusi, piedāvājot ne tikai ambulatoros un dienas stacionāra, bet arī stacionārās nodaļas pakalpojumus. 2024. gadā “Veldres” stacionāra nodaļā ārstējušies turpat 400 pacientu, dienas stacionārā – vairāk nekā 270, bet ambulatori - turpat 22 200 pacientu. Pirmsākumos saukts par ambulatoro centru, mūsu “Veldre” savu 20 gadu jubileju sagaida ar jaunu nosaukumu – klīnika, un ir bijis labs katalizators aizvien straujākai paša Nacionālā psihiskās veselības centra (NPVC) attīstībai.
Atmiņas par “Veldres” pirmsākumiem ir mazliet nostalģiskas, kā par skaistu, bet pagājušu laiku, par ko joprojām mazliet žēl, bet ir patīkami tās pirmreizējās sajūtas atcerēties.
Par jaunā ambulatorā centra vadītāju toreizējās Garīgās veselības valsts aģentūras vadītājs Jānis Buģins ataicināja agrāko darbinieci Sandru Pūci, kura jau kādu laiku tobrīd strādāja farmācijas kompānijā. Sandra Pūce, NPVC valdes priekšsēdētāja, atceras: “Mūsu uzdevums bija jaunās telpas apdzīvot gan ar personālu, gan ar mēbelēm un interjeru. Tas bija ļoti aizraujošs darbs tukšām telpām iedot dzīvību. Veidojām multidisciplināru komandu, par ko bijām mācījušies Vācijas un Skandināvijas pieredzi. Šeit pirmo reizi mēs to arī iedzīvinājām - bija divi ergoterapeiti, arī vizuāli plastiskās mākslas, mūzikas, kustību un dejas terapeiti, psihologs. Ergoterapijas telpās bija apdedzināšanas krāsniņa māla darbiņiem, rīki darbam ar koku, arī šujmašīna un virtuves stūris. Toreiz mums paveicās, jo bija Eiropas projekts EQUAL, kas finansēja pacientu nodarbinātību, un tam bija ļoti labi rezultāti, jo šiem pacientiem to gadu laikā nebija hospitalizācijas, un viņiem bija labas remisijas. Bijām jaunu pilotprojektu vietne, kur uzsākām Latvijas jaunas, progresīvas lietas. Tas mūs ļoti aizrāva - tā palīdzēšanas ideja, kolektīvs, kad nevis viens ir cīnītājs, bet, kad tu vari ar kolēģiem pārrunāt un kopā atrast to pareizāko veidu, kā palīdzēt.”
Ineta Sipova, galvenās medicīnas māsas vietniece: “Es tajā laikā biju Tvaika ielā ambulatorās nodaļas virsmāsa. Par jaunā ambulatorā centra projektu visi bija sajūsmā, kādam vajadzēja tur iet strādāt. Kopā ar dakteri Pūci mēs bijām divas pirmās darbinieces. Mēbeles pasūtījām, ar celtniekiem runājām, meklējām un pieņēmām darbiniekus. Bija ļoti interesanti, tāda laba sajūta, veidojot pilnīgi ko jaunu. Mēs savācām labu komandu. Atvērām dienas stacionāru, iesākām komandas sapulces, informatīvas grupu sanāksmes, un tā pacients no visām pusēm tika iekļauts ārstniecības pakalpojumā. Toreiz mums likās tās telpas ļoti lielas, optimāli pietiekošas. Tagad tur telpu jau pietrūkst. Pacientu kļūst vairāk un apgrozība ir lielāka. Kolektīvu veidojām paši. Pūce ir ļoti radoša, viņa ļoti saturēja mūs visus kopā. Tagad to sauc tā skaisti team building. Toreiz vēl bija atbalsts no zāļu firmām, dažreiz palīdzēja noīrēt kādu autobusu kolektīva ekskursijām. Mēs izbraukājām Pedvāli, bijām Jaunmoku pilī, daudz kur braucām, un parasti maijā mums bija dārza svētki, saliedēšanās pasākums, uz kuru aicinājām arī kolēģus no Tvaika ielas.”
Elga Legzdiņa, klīniskā psiholoģe, kura uz “Veldri” atnāca no sanatorijas “Dzintari”: “Laikam tas mans plusiņš bija, ka es vadīju arī mākslas terapijas nodarbības. Tā tas mans stāsts sākās, un tā arī tie gadi paskrējuši. No pirmsākumiem, šķiet, esam te palikuši vairs kādi 2-3 darbinieki. Žēl ir, ka nav vairs tās sanākšanas obligāti piespiedu kārtā, kaut uz to pusstundu iedzert kopā kafiju, kas ikdienu veidoja kopā savelkošu. Bija mīļi. Ļoti bieži toreiz nāca žurnālisti, gandrīz katru otro dienu, jo tas bija kaut kas jauns Latvijā. Un mūsu dārzs… man liekas, tā ir pievienotā vērtība, it īpaši pavasaros, kad zied ābeļdārzs. Tas ir tik skaisti! Cilvēkiem, kas ārstējas stacionāra 20. nodaļā, tas ir fantastiski, ka viņi var tepat dārzā iziet. Ir divas lietas, kāpēc esmu šeit palikusi, lai arī uz pusslodzi, viens ir tas, ka ir finansiālā stabilitāte, un otra lieta - komunikācija ar kolēģiem. Tā man ir būtiskākā.”
Vera Žeibe, vecākā sociālā darbiniece, kura arī uz “Veldri” toreiz atnāca strādāt no “Dzintariem”: “Mums parādījās Eiropas Savienības finansēta programma personām ar garīga rakstura traucējumiem, lai viņus varētu integrēt sabiedrībā, darba tirgū. Es uzņēmos šo trīs gadu projektu un man ļoti patika to vadīt. Pieņēmu darbā deviņus cilvēkus. Viņi strādāja tikai trīs stundas un saņēma arī naudas atalgojumu pēc noteiktiem parametriem. Šajā projektā varēja iegūt darba stāžu un ar to uzlabot savu materiālo stāvokli, arī pārbaudīt spējas darba attiecībās sava veselības stāvokļa dēļ. No šī projekta 9 cilvēkiem 5 dabūja oficiālu iespēju strādāt tālāk. Es viņus iedrošināju. Mums bija ļoti saliedēts kolektīvs. Mēs jutām, ka esam kā viens vesels, kā ģimene būtībā. Mums bija talkas, paši dārzā vecos zarus zāģējām ārā, jo tur bija tādi džungļi, tādi džungļi… Pēc tam taisījām pikniku, cepām šašliku un desiņas. Arī darba attiecības bija tādas, ka sanācām kopā, lai risinātu kādus smagākus gadījumus, un pieņēmām to pareizāko lēmumu. Tas bija labs laiks, kurš pagāja, jo nāca citas pārmaiņas.”
Kad Rīgas psihiatrijas centra jaunais ārsts, topošais medicīnas zinātņu doktors Māris Taube 2005. gadā bija “Veldres” kolektīva sveicēju vidū, viņš, protams nevarēja iedomāties, ka darba gaitas cauri dažādām iestādēm un amatiem apmetīs riņķi un viņu 2015. gadā atkal atvedīs uz “Veldri”, nu jau vadītāja amatā. “Jā, un nu jau no tā brīža pilni 10 gadi pagājuši”, mūsu sarunā atceras psihiatrijas profesors Māris Taube. “Šai vietai ir īpašs valdzinājums, daudzi pacienti saka, ka šai vietai ir aura. Tāda mierīga vieta, arī šis lielais dārzs, kas dod to iespaidu un sajūtu. Bet mums jau ir stipri par šauru pie mūsdienu prasībām. Mums tā ir viena telpa, piemēram, kur visas māsiņas strādā, kur pacienti ienāk. Mums drusciņ palīdzētu, ja šo pašu mūsu māju nedaudz uzlabotu, bet pagaidām mums neko nesola.
S.B.: Lai uzturētu garu un cerību, kāds būtu tavs vēstījums kolektīvam, sākot jaunu desmitgades posmu?
M.T.: Mans vēstījums ir tāds, ka psihiatrijā pats svarīgākais, protams, ir cilvēku darbs. Speciālistu komanda mums ir ļoti, ļoti laba, speciālisti pieredzējuši, katrs savās jomās labākie, kas ir Latvijā. Mums tiešām vēl ir saglabājušās vēsturiskas, zilas, pirms 20 gadiem līmētas tapetes, bet pacientiem ir svarīga attieksme un rezultāts. Jokojot tiek atgādināts, ka mūsu 20. stacionāra nodaļa kādreiz atradās Tvaika ielā briesmīgos apstākļos, bet pacienti vienalga uz to gaidīja rindā attieksmes dēļ. Mans vēlējums - nezaudēt savu profesionalitāti, priecāties par katru dienu, kuru šeit strādā, jo tas ir ļoti vajadzīgs pacientiem. Man šeit ļoti patīk, esmu apņēmies te līdz pensijai strādāt (iesmejas), neko nemainīt - esmu to apsolījis savam kolektīvam. Man liekas, ka mums te visiem saskan, un nav ko kaunēties, ka ir skaudība par tiešām skaistajām jaunā ambulatorā centra telpām Tvaika ielā, par mūziku, kas skan gaiteņos, ērtībām, gaidot savu rindu pie speciālista, reģistrācijas sistēmu… Var redzēt, ka tas uzlabo darba kvalitāti. Bet arī mums kādi nelieli uzlabojumi notiek - tikko izremontēta ergoterapijas telpa, virtuvīte, esam māsu istabai izveidojuši atsevišķu telpu individuālām pārrunām ar pacientu, ir iegādāti divi jauni trenažieri, un gan jau arī līdz koridora zilajām tapešu sienām tiksim.
S.B.: Laiks steidzas ātri. Cik tad rēķini, ka vēl līdz pensijai?
M.T. Esmu 10 gadus nostrādājis un vispār neesmu manījis. Bet līdz pensijai kādi 15 gadi palikuši. (iesmejas) Tajā laikā var daudz kas mainīties. Ir bijušas runas par kādām konteinertipa ēkām, bet es negribētu ābeļdārzā tādas būvēt. Dārzs, tas ir skaisti, un tas ir mūsu ieguvums. Pacientiem tas ļoti palīdz. Ir nūjošanas nodarbības. Ka ir brīvā telpa, tam ir nozīme. Te ir savas prioritātes. Varbūt varētu beidzot nelielo zāli otrajā stāvā izbūvēt, kur ir pāreja starp ēkām un vieta atstāta. Par to sapņojam un ceram. Galvenais, ka visās sūdzību vietnēs par “Veldri” ir labas atsauksmes. Tā ir motivācija darbiniekiem.”
Jāatzīmē, ka “Veldres” atklāšana tika atzīmēta divreiz. Otrā reize bija 2005. gada 1. aprīlī – visiem savējiem kārtīga balle ar dejošanu. Lai piepildās “Veldres” sapņi par jaunu attīstības uzrāvienu mūsdienīgas ārstniecības vides veidošanā!
Silva Bendrāte
