Šobrīd likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”, turpmāk – Spēkā stāšanās likuma, 38. panta otrā daļa nosaka zemes lietošanas maksu, ko būves īpašnieks maksā zemes īpašniekam par zemes lietošanu. Šajā normā ir noteikts konkrēts zemes lietošanas maksas apmērs, proti, 4% no zemes kadastrālās vērtības gadā. Spēkā stāšanās likumā noteiktā zemes lietošanas maksa ierobežo apmēru, ko zemes īpašniekam ir tiesības saņemt par viņa zemes lietošanu, ja pušu starpā nav citas vienošanās.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi.

Izmantojot tai minētajā normā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (skatīt 25. punktu Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 un 22. punktu 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01).

Ja Satversmes tiesa nolemtu, ka Spēkā stāšanas likuma 38. panta otrā daļa un 42. panta pirmā daļa atzīstama par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža vai kāda cita brīža pagātnē, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts zemes lietošanas maksas apmērs. Šāds nolēmums radītu būtisku apdraudējumu dalītā īpašuma attiecībās iesaistīto personu tiesībām un likumiskajām interesēm, nevis nodrošinātu sociālajā realitātē tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru. Tieši likumdevējam, ievērojot Satversmes tiesas judikatūru, ir jārod tāds risinājums, kura izstrādes gaitā būtu pienācīgi izvērtēti iespējamie personu pamattiesību ierobežojumi un ar kuru tiktu taisnīgi līdzsvarotas zemes īpašnieku un būvju īpašnieku tiesības. Šāda risinājuma izstrādāšanai nepieciešams saprātīgs laika posms. Tādējādi ir pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošas normas vēl kādu laiku paliek spēkā.

Satversmes tiesa 2023. gada 2. maija lietā Nr. 2022-02-01 taisīja spriedumu (turpmāk – spriedums), kurā likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 38. panta otro daļu un 42. panta pirmo daļu atzina par neatbilstošu Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un spēkā neesošu no 2024. gada 1. jūlija.

Līdz ar to Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrā daļa zaudēs spēku ar 01.07.2024. gadu. Bet līdz šim periodam spēkā paliek minētā tiesību norma, kas paredz būves īpašniekam pienākumu maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par zemes lietošanu 4% no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāk par 50 eiro gadā.

Būves īpašnieks un zemes īpašnieks var rakstveidā vienoties par citu lietošanas maksas apmēru, tomēr pašvaldībai kā publiskai personai ir pienākums ievērot Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumu, kas paredz, ka publiskai personai jārīkojas ar saviem finanšu līdzekļiem un mantu likumīgi, tas ir, jebkurai rīcībai ar publiskas personas finanšu līdzekļiem un mantu ir jāatbilst ārējos normatīvajos aktos paredzētajiem mērķiem, kā arī normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.