Pārtraukumu darbā organizēšana ir regulēta Darba likuma 145. pantā.

Vispārēji ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām, un pārtraukums jāpiešķir ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma.

Ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, darba koplīgumā var noteikt citu pārtraukuma piešķiršanas kārtību. Tas nozīmē, ka pārtraukumu darbā biežums, ilgums un to izmantošanas kārtība darba devējam jānosaka iekšējā normatīvajā aktā, ievērojot Darba likumā noteiktos vispārīgos noteikumus un nodrošinot vismaz minimālo atpūtas laiku – 30 minūtes.

Likumā nav noteiktas prasības pārtraukumu regularitātei vai intervāliem starp tiem, ja pārtraukums tiek dalīts vairākās daļās, izvērtējot veicamā darba specifiku, attiecīgais jautājums ir darba devēja kompetencē. Tātad darba devējam ir jānosaka pārtraukumu izmantošanas kārtība, savukārt darbiniekam ir pienākums ievērot darba devēja noteikto pārtraukumu izmantošanas kārtību.

Pārtraukuma laikā darbiniekam ir tiesības atstāt savu darba vietu, ja darba līgumā, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos nav noteikts citādi. Aizliegumam pārtraukuma laikā atstāt darba vietu jābūt pietiekami pamatotam. Ja pārtraukuma laikā darbiniekam ir noteikts aizliegums atstāt savu darba vietu un darbinieks šo laikposmu nevar izmantot pēc sava ieskata, šāds pārtraukums ieskaitāms darba laikā.

Ja darba rakstura dēļ pārtraukumu ēšanai nav iespējams noteikt, darba devējs nodrošina darbiniekam iespēju paēst darba laikā. Ja pārtraukumu atpūtai nav iespējams piešķirt visu uzreiz, pieļaujama tā sadalīšana daļās, kas nedrīkst būt īsākas par 15 minūtēm katra. 

Lai risinātu situāciju, jums atkārtoti jāiepazīstas ar iekšējās kārtības noteikumiem, kuros jābūt atrunātai pārtraukumu izmantošanas kārtībai, vai jāvienojas ar darba devēju par pārtraukumu organizēšanu.