Darba likuma normas tieši neregulē darbinieku aizvietošanas nodrošināšanu uzņēmumā. Darbinieka aizvietošana var būt noteikta darbiniekam gan viņa darba līgumā, gan kā īpaša vienošanās par papildu darba veikšanu.

Ja darbinieka aizvietošana ir noteikta kā darba līguma pienākums, papildu samaksa par aizvietošanas pienākumu veikšanu nepienākas.

Ja darba līgums neparedz darbinieka pienākumu aizvietot citu darbinieku viņa prombūtnes laikā, darba devējs nav tiesīgs norīkot darbinieku pildīt darba līgumā neparedzētu darbu (Darba likuma 6. panta pirmā daļa un 56. panta pirmā un trešā daļa). Šāda darba izpilde ir iespējama, tikai pusēm vienojoties. Savukārt darbinieka norīkošana darba līgumā neparedzēta darba veikšanai bez darbinieka piekrišanas iespējama tikai izņēmuma gadījumos atbilstoši Darba likuma 57. pantam. Saskaņā ar tiesu praksi šāds norīkojums ir spēkā likumā ierobežotā laikā, saglabājot darba samaksu darbinieka iepriekšējās vidējās izpeļņas apmērā (Senāta 2015. gada 26. februāra sprieduma lietā Nr. SKC-1861/2015 12. 1. punkts).

Ja aizvietošana nav noteikta darba līgumā, bet darba devējs lūdz aizvietošanas pienākumu uzņemties ar attiecīgu rīkojumu, darbiniekam ir tiesības piekrist piedāvājumam vai no tā atteikties. Ja aizvietošanu darbinieks veic virs normālā darba laika, tas būs virsstundu darbs, kura ilgums ir likumā ierobežots, un ir noteikta tā piemērošana.

Gadījumā, ja darba devējs nevar atrast darbinieku, kurš aizvietos kolēģi, darba devējam jāmeklē cits risinājums, piemēram, jāmeklē jauns darbinieks, kuru pieņemt darbā uz noteiktu laiku, kā tas ir pieļaujams saskaņā ar Darba likuma 44. panta pirmās daļas 3. punkta nosacījumiem.

Vairāk informācijas par cita darbinieka aizvietošanas nosacījumiem ir pieejams LV portāla skaidrojumā “Darbinieka aizvietošana – kas par to jāzina”.