Veselības apdrošināšanas polišu iegāde un piešķiršana katrā darbavietā var būt atšķirīga. Tā nav ārējā normatīvā regulējuma noteikta, bet gan darba devēja kompetence. Proti, darba devējs nosaka kārtību, kā ar polisēm kādā situācijā rīkoties, vai jānostrādā kāds noteikts laiks, lai būtu tiesības uz polisi, vai ir paredzēts darbinieka līdzmaksājums. 

Valsts darba inspekcija LV portālā ir skaidrojusi, ka, piešķirot polises, nav pieļaujama atšķirīga attieksme. Saskaņā ar juridiskajā literatūrā paustajām atziņām, kā arī tiesu praksi veselības apdrošināšanas polise ir atzīstama par darba samaksas sastāvdaļu, proti, cita veida atlīdzību par darbu atbilstoši Darba likuma 59. pantam. Prēmijas un jebkāda cita veida atlīdzība par darbu ir darba devēja noteikts papildu labums darbiniekiem. Darba likums neuzliek pienākumu darba devējam noteikt šādus papildu labumus. Tomēr, ja darba devējs izvēlas minētos papildu labumus, iekšēji izstrādātajiem noteikumiem par to piešķiršanas kārtību jāatbilst normatīvo aktu regulējumam – nav pieļaujama atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšana (Darba likuma 29. pants) un vienlīdzīgu tiesību principa, tostarp darba samaksas jautājumos, neievērošana (Darba likuma 7. pants).  

Atbilstoši Darba likuma 156. panta pirmajai daļai ikvienam darbiniekam ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna dzimšanu vai adopciju. Darba ņēmējam, kurš atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, darba attiecību statuss ir pielīdzināms darba ņēmējam, kas faktiski strādā (veic darba pienākumus) pie konkrētā darba devēja.  

Valsts darba inspekcijas ieskatā atrašanās bērna kopšanas atvaļinājumā nevar būt apstāklis, uz kura pamata pret darbinieku tiek īstenota atšķirīga attieksme.