Atbilstoši Civillikumam dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību (1912. pants). Dāvanas saņēmējs parasti ir pateicīgs par dāvanu un to izrāda arī dāvinātājam. Likums nenosaka, cik ilgi un daudz pateicības ir jāizrāda apdāvinātajam. Toties, ja apdāvinātais izrāda rupju nepateicību, tad dāvinājumu var arī atsaukt (K. Torgāns. Saistību tiesības. Otrs papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 302.–303. lpp.). Proti, Civillikuma 1919. pants paredz, ka dāvinājumu var atsaukt apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ. Par apdāvinātā nepateicību jāatzīst dāvinātāja rupji apvainojumi vārdos vai darbos, viņam tīši nodarīts svarīgs mantisks zaudējums un viņa dzīvības apdraudējums, kā arī viņa atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt. Kā norādīts juridiskajā literatūrā, tad ne katra nepateicības izpausme dod pamatu dāvinājuma atsaukšanai. Strīda gadījumā tiesai jāveic samērā grūts uzdevums, lai izvērtētu, vai ir bijusi rupja nepateicība, kuras konstatēšanai lietojami citi tikpat grūti novērtējami kritēriji (Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. Rīga: Mans īpašums, 2000, 372. lpp.).

Ja abas darījuma (dāvinājuma līguma) puses domstarpības nevar atrisināt un apdāvinātais atsakās atdot saņemto dāvanu, tad dāvinātājam būs jāceļ tiesā prasība pret apdāvināto par dāvinājuma atsaukšanu, pamatojoties uz Civillikuma 1919. pantu. Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa paredz: katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Tādējādi dāvinātājam, ceļot prasību tiesā, tā ir jāpamato, iesniedzot tiesā arī atbilstošus pierādījumus. Civilprocesa likuma 17. nodaļā uzskaitīti pierādīšanas līdzekļi, ar kuriem prasītājs var pamatot savus prasījumus, un tie ir paskaidrojumi, liecinieku liecības, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi utt.

To, vai prasītāja prasība par dāvinājuma līguma atsaukšanu būs pamatota, lems tiesa. Nevar apgalvot, ka, prasītājam šajā strīdā tiesā atzīstot kādu no faktiem, tiesa tādēļ noteikti apmierinās prasību. Katrs civiltiesisks strīds ir unikāls. Tiesa, ik reiz skatot lietu, novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, ņemot vērā tiesisko apziņu, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem. Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu (Civilprocesa likuma 97. pants).

Ja spriedums būs dāvinātājam labvēlīgs, tad viņš tāpat nebūs pasargāts no iespējamiem apgrūtinājumiem, kas īpašuma zemesgrāmatā būs reģistrēti iepriekš. Civillikuma 1920. panta otrā daļa paskaidro: ja starplaikā, bet vēl pirms prasības celšanas, apdāvinātais apgrūtina dāvanu ar kādām lietu tiesībām, tad dāvinātājam, kas dāvinājumu atsauc, jāatzīst tās par spēkā esošām. Tas pats sakāms par iespējamām zvērināta tiesu izpildītāja nostiprinātām piedziņas atzīmēm, kas paliks spēkā arī dāvinātā īpašuma atgūšanas gadījumā. Zemesgrāmatu likuma 46. panta ceturtā daļa paredz, ka atzīme nav šķērslis tālākai nostiprināšanai, bet piešķir ar atzīmi nodrošinātai tiesībai priekšrocību, sākot no atzīmes ierakstīšanas dienas zemesgrāmatā, un saistošu spēku pret tiem nekustama īpašuma ieguvējiem un citām personām, kuru tiesības nostiprinātas pēc atzīmes ierakstīšanas.