Atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 154. panta pirmajai daļai, lai veicinātu amatpersonu un pie atbildības saucamo personu savstarpējo sadarbību un brīvprātīgu naudas soda izpildi, amatpersona, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, ir tiesīga lemt par personas nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas.

Ievērojot minēto, personas nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda samaksas ir amatpersonas tiesība, nevis pienākums, tādēļ pie administratīvās atbildības sauktajai personai nav subjektīvu tiesību to pieprasīt, turklāt šāda lēmuma pieņemšanai ir jāievēro minētā panta otrajā daļā noteiktie priekšnoteikumi:

• persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir atzinusi savu vainu un piekrīt lēmumam par naudas soda uzlikšanu;
• nav konstatēti apstākļi, kas pastiprina personas atbildību par administratīvo pārkāpumu;
• administratīvā pārkāpuma lietā nav cietušā;
• persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, gada laikā nav bijusi nosacīti daļēji atbrīvota no naudas soda samaksas;
• administratīvā pārkāpuma lieta netiek izskatīta bez tās personas klātbūtnes, kuru sauc pie administratīvās atbildības.

Minētā panta trešā daļa noteic, ka nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas nepiemēro arī tad, ja, izvērtējusi administratīvā pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību un citus apstākļus, kam ir nozīme lietā, amatpersona atzīst, ka nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda samaksas nav piemērojama taisnīga soda mērķa sasniegšanai.

Konkrētajā situācijā, visticamāk, Valsts policijas amatpersona lēmuma sagatavošanas brīdī ir detalizētāk izvērtējusi minētos priekšnoteikumus (izskatījusi administratīvā pārkāpuma lietu) un atzinusi, ka attiecīgā lēmuma pieņemšanai nav tiesiska pamata, kaut arī pārkāpuma fiksēšanas brīdī kļūdaini paudusi pretējo. Šāda prakse, protams, nav atbalstāma, bet, visticamāk, ir skaidrojama ar cilvēcisku kļūdu.