Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. pantā ir noteikts klienta vai viņa apgādnieka pienākums samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem.

Ja persona pieprasa pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus, pašvaldības sociālais dienests novērtē personas maksātspēju atbilstoši personas sniegtajai informācijai par ienākumiem un noslēgtajiem uzturlīgumiem. Ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī personas apgādniekiem, viņi iesniedz informāciju par ienākumiem pašvaldības sociālajam dienestam, kas lemj par pakalpojuma piešķiršanu.

Personas apgādnieki, kuriem ir pienākums maksāt par pakalpojumu, ne retāk kā reizi gadā institūcijai, kura pieņem lēmumu par personas apgādniekiem veicamajiem maksājumiem, iesniedz informāciju par saviem ienākumiem atbilstoši šā likuma 5. panta otrajā daļā noteiktajam.

Pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt klientam citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu.

Ministru kabineta noteikumos Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” paredzēts: “Veicot samaksu par pakalpojumu, līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar koeficientu: par vienas personas ģimeni – 1; par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli – 0,5.” Minimālā alga pašreiz ir 620 eiro mēnesī.

Saskaņā ar likumu pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarēta personas dzīvesvieta. Katra pašvaldība kārtību, kādā saņemami un apmaksājami tās sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka saistošajos noteikumos.

Konkrēti par samaksas nosacījumiem jāuzzina pašvaldības sociālajā dienestā.