Šāds maksājums bija 2021. gada pavasarī, un tas bija atbalsts ģimenēm Covid-19 krīzē 500 eiro apmērā par katru bērnu. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra to izmaksāja personām, kuras laikposmā no 2021. gada 1. marta līdz 6. aprīlim saņēma vienu no šādiem VSAA piešķirtajiem pabalstiem:

• bērna kopšanas pabalsts par bērnu līdz viena gada vecumam;
• ģimenes valsts pabalsts;
• piemaksa ģimenes valsts pabalstam par bērnu ar invaliditāti.

Vienreizēju maksājumu par katru bērnu paredzēja Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likuma grozījumi.

Likums noteica atbalsta summu – 500 eiro –, kā arī to, kam un kad to izmaksās.

Šo vienreizējo finansiālo atbalstu nepiešķīra bērnam, bet vecākam vai citai personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu audzināja bērnu.

Kā saistībā ar atbalsta maksājumu skaidrojusi Labklājības ministrija, bērns, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu, ir nepilngadīgs bērns, kurš atrodas vecāku aizgādībā. Sociālās rīcībspējas sasniegšanas vecums pats par sevi nedod tiesības bērnam par sevi pieprasīt ģimenes valsts pabalstu, kā arī saņemt vienreizējo atbalstu 500 eiro apmērā.

Tomēr pastāv izņēmuma gadījumi, kad bērni no 15 gadu vecuma valsts pabalstu var saņemt paši, bez vecāku starpniecības. To paredz likums “Par sociālo drošību”, kurā noteikts, ka persona, kura ir sasniegusi 15 gadu vecumu, var iesniegt pieprasījumu pēc sociālajiem pakalpojumiem un tos saņemt. Tas ir attiecināms uz tiem gadījumiem, kad vecāks par bērnu saņemtos sociālos pabalstus netērē bērna materiālo vajadzību nodrošināšanai, bet, piemēram, to tērē alkohola iegādei.

Šādā gadījumā bērnam jāvēršas bāriņtiesā, motivējot savu lūgumu par pabalsta izmaksu sev. Lūgumam ir jābūt pietiekami pamatotam un par iemeslu nevar būt tikai bērna vēlme pabalstu saņemt, ir nepieciešami objektīvi pamatoti iemesli pabalsta saņēmēja maiņai, jo bāriņtiesa, iestājoties nepilngadīgas personas interešu aizstāvībā, tikai īpašos gadījumos lemj par pabalsta izmaksu pašam bērnam, ja tas sasniedzis 15 gadu vecumu. Tas nekādi nevar būt saistīts vien ar jaunieša vēlmi pašam saņemt pabalstu.

Tiklīdz jaunietis ir sasniedzis 18 gadu vecumu, vecāka aizgādība pār jaunieti izbeidzas un viņš iegūst tādas pašas tiesības un pienākumus, kādas ir jebkurai pilngadīgai personai. Tas nozīmē, ka bāriņtiesai nav tiesiska pamata risināt minēto jautājumu, jo bāriņtiesa aizstāv bērna personiskās intereses attiecībās ar vecākiem un izšķir vecāku domstarpības bērna aprūpes un aizgādības jautājumos līdz bērna 18 gadu vecumam.

Civillikumā noteiktais vecāku pienākums uzturēt bērnu ir spēkā līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. No tā izriet, ka, pastāvot objektīviem apstākļiem, kāpēc bērns, pilngadīgs būdams, nespēj sevi apgādāt, vecākam saglabājas pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus. Tostarp izlietot valsts sniegto atbalstu – ģimenes valsts pabalstu un vienreizēji izmaksājamo pabalstu – viņa uzturam. Parasti par objektīvu iemeslu uzskatāms apstāklis, ka jaunietis turpina mācības profesionālās izglītības iestādē vai augstskolā pilna laika klātienē, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecumam.

Ja par materiālo atbalstu pilngadīgajam jaunietim ar vecāku (vai vecākam, pie kura jaunietis dzīvo ar otru vecāku) nav iespējama vienošanās sarunu ceļā, prasība tiesā jāsniedz jaunietim pašam kā pilngadīgai un rīcībspējīgai personai.

Bāriņtiesu likumā noteikts, ka bāriņtiesa, aizstāvot bērna personiskās intereses attiecībās ar vecākiem, aizbildņiem un citām personām:

• lemj par valsts sociālo pabalstu izmaksu pārtraukšanu personai, kura bērnu neaudzina, un izmaksāšanu personai, kura faktiski audzina bērnu;

lemj par valsts sociālo pabalstu izmaksu pārtraukšanu personai, kura faktiski bērnu neaudzina, un izmaksāšanu pašam bērnam, ja viņš sasniedzis 15 gadu vecumu.