Darba devējam ir pienākums informēt darbinieku par viņa tiesībām un pienākumiem uzņēmumā, iepazīstinot ar dokumentiem, kas uzņēmumā regulē un nosaka darba kārtību. Darba devējam ar noteikumiem Jūs bija jāiepazīstina, savukārt Jūs varējāt uzdot par tiem jautājumus, pirms parakstīt darba līgumu un citus dokumentus. 

Darba likuma 28.panta otrajā daļā noteikts: ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. 54.pantā uzskaitīts: darba kārtību uzņēmumā nosaka darba kārtības noteikumi, darba koplīgums, darba līgums un darba devēja rīkojumi. 

Veselības pārbaudē, kas jāveic saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 27.novembra noteikumiem Nr.494 „Noteikumi par darbiem, kas saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai un kuros nodarbinātās personas tiek pakļautas obligātajām veselības pārbaudēm” (sanitārās grāmatiņas), tiek kontrolēts, vai nodarbinātais konkrētās nozarēs nav slims ar lipīgām infekcijas slimībām, kas, darbā saskaroties ar klientiem vai ēdienu un citiem priekšmetiem, kas var būt infekcijas pārnesēji, var radīt risku ar infekcijas slimībām saslimt citiem cilvēkiem.

Darba likuma 82.panta otrā daļa paredz, ka izdevumus, kas saistīti ar veselības pārbaudes veikšanu, sedz darba devējs. Vienīgā situācija, kad par sanitāro grāmatiņu būtu jāmaksā darbiniekam, ir pirmreizējā veselības pārbaude pirms stāšanās darbā. Ja cilvēks  pretendē uz darbu, kur nepieciešama sanitārā grāmatiņas, viņš uz veselības pārbaudi dodas, kad ar konkrēto darba devēju vēl nav darba tiesiskajās attiecībās, tātad cilvēks uz obligāto veselības pārbaudi dosies pats, nevis ar darba devēja rīkojumu. Šajā gadījumā personas medicīniskā grāmatiņa ir vajadzīga darbiniekam, lai izpildītu potenciālā darba devēja noteiktās prasībās, tādēļ arī viņam pašam par to jāmaksā. 

Sanitārais minimums jeb minimālās higiēnas prasības pārtikas uzņēmumā ir jāpārzina ikvienai personai, kas darbojas pārtikas apritē. To nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr.409 „Pārtikas apritē nodarbināto personu profesionālās kvalifikācijas prasības”. 

Par darba apjomu darba devējs un darbinieks vienojas darba līguma ietvaros - par nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku, darbinieka amatu un vispārīgu nolīgtā darba raksturojumu. Līdz ar to darbiniekam ir pienākums veikt tos darbus (tādā apmērā un laikā), par kuriem puses noteikti vienojušās. Darba normas nosaka un groza darba devējs, konsultējoties ar darbinieku pārstāvjiem. Par jaunu darba normu noteikšanu vai arī par esošo darba normu grozīšanu darba devēja pienākums ir paziņot darbiniekam ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms jauno darba normu vai darba normu grozījumu stāšanās spēkā.

Darba devējs ir tiesīgs noteikt pagaidu un vienreizējās normas. Pagaidu normas ir tādas normas, kurām ir pagaidu raksturs (tās nav pastāvīgi spēkā esošas normas) un kuras noteiktas uz laika periodu, kas nevar pārsniegt trīs mēnešus. Par šīm normām darba devējam nav pienākums informēt vienu mēnesi pirms to spēkā stāšanās. 

Darba tiesību eksperti izdevumā „Darba likums ar komentāriem” norāda: darba kārtības noteikumos ir ietverami arī uzvedības un citi noteikumi, kuri, pēc darba devēja ieskata, ir jāievēro darbiniekiem darba pienākumu pildīšanas laikā. Šādi nosacījumi var būt saistīti gan ar normālas darba gaitas nodrošināšanu darbā, gan darba devēja reputāciju, gan arī noteiktu standartu uzturēšanu uzņēmumā. Darba devējs var noteikt uzvedības pamatnoteikumus un īpašas prasības attiecībā uz darbinieku apģērbu. 

Darba likums paredz darba devēja pienākumu nodrošināt darba organizāciju un apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu. Un darba devējs nav tiesīgs pieprasīt no darbinieka, lai darbinieks darbu veic pats ar saviem instrumentiem vai iekārtām, kā arī nav tiesīgs likt darbiniekam pašam iegādāties aprīkojumu darba veikšanai. 

Likums arī nosaka darba devējam pienākumu atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu. Zaudējumus darba devējs atlīdzina darbiniekam tikai tādā gadījumā, ja darbiniekam piederošā darba aprīkojuma izmantošana ir nolīgta.

Kas attiecas uz Jūsu jautāto par ieturējumiem no algas, lūdzām skaidrojumu Valsts darba inspekcijai. VDI eksperts ārējo sakaru jautājumos Aivis Vincevs norāda: „Darba likuma 79.pants nosaka, ka darba devējam ir tiesības ieturēt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas to zaudējumu atlīdzību, kas viņam radušies darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ. Šāda ieturējuma izdarīšanai nepieciešama darbinieka rakstveida piekrišana.

Darba likuma 96.pants nosaka, ka darbiniekam, kurš, pārtraucot darbu, nosūtīts uz profesionālo apmācību vai paaugstināt kvalifikāciju, saglabā darbavietu. Izdevumus, kas saistīti ar profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu, sedz darba devējs.”

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.372 „Darba aizsardzības prasības, lietojot individuālos aizsardzības līdzekļus”, kuri nosaka prasības lietojot ierīces, iekārtas un tai skaitā darba apģērbu un apavus, kurus nodarbinātais valkā vai citādi lieto darbā, lai aizsargātu savu drošību un veselību no viena vai vairāku darba vides riska faktoru iedarbības (turpmāk – aizsardzības līdzekļi). Šo noteikumu 6.punktā noteikts, ka darba devējs bez maksas nodrošina nodarbinātos ar aizsardzības līdzekļiem, veic pasākumus, kas nodrošina aizsardzības līdzekļu uzturēšanu darba kārtībā un atbilstību higiēnas prasībām saskaņā ar ražotāja instrukcijām (piemēram, aizsardzības līdzekļu glabāšanu, pārbaudi, tīrīšanu, dezinfekciju, remontu).

Tātad darba devējam nav tiesības no Jūsu darba samaksas veikt ieturējumus, kas saistīti ar kvalifikācijas paaugstināšanu un par darba apģērbu. 

Darbinieks savu aizskarto interešu aizstāvībai var vērsties Valsts darba inspekcijā.