Civillikuma 636. pants nosaka, ka katru testamentu, kas neatbilst kādam likuma noteikumam, ieinteresētās personas var apstrīdēt.

Apstrīdēt testamentu var tikai tie, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki (637. panta pirmā daļa).

Pēc likuma mantot ir aicināti: laulātais, radinieki, adoptētie.

Civillikuma 404. pants mantošanas kārtībā izšķir četras likumisko mantinieku šķiras:

• pirmā šķirā manto bez pakāpju tuvuma izšķirības visi tie mantojuma atstājēja lejupējie, starp kuriem, no vienas puses, un mantojuma atstājēju, no otras puses, nav citu lejupējo, kam būtu tiesība mantot (bērni, mazbērni);
• otrā šķirā manto mantojuma atstājēja pēc pakāpes tuvākie augšupējie (vecāki, vecvecāki), kā arī mantojuma atstājēja īstie brāļi un māsas un pirms viņa mirušo īsto brāļu un māsu bērni;
• trešā šķirā manto mantojuma atstājēja pusbrāļi un pusmāsas un pirms viņa mirušo pusbrāļu un pusmāsu bērni;
• ceturtā šķirā manto pārējie pēc pakāpes tuvākie sāņu radinieki, neizšķirot pilnīgo radniecību no nepilnīgās (brālēns, māsīca un pārējie radinieki).

Līdz ar to teorētiski pastāv iespēja, ka māsīca var mēģināt apstrīdēt testamentu, vēršoties tiesā, bet jānorāda, ka testamenta apstrīdēšanai, īpaši pie notāra gatavota, publiska testamenta, nepieciešams pamatots iemesls. Piemēram, ja māsīca uzskata vai viņai ir pamatoti pierādījumi, ka mantojuma atstājējs pie notāra nemaz nav bijis, bet ar viltotu pasi to izdarījusi kāda cita persona, taču arī šādā gadījumā jebkurš apgalvojums ir jāpierāda tiesas procesā.