Saskaņā ar Civillikuma 994. pantu par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Normatīvais regulējums paredz, ka pēc nekustamā īpašuma atsavināšanas (līguma noslēgšanas) līdz tam brīdim, kamēr jaunais ieguvējs nav reģistrējis īpašumu zemesgrāmatā uz sava vārda, juridiski nekustamā īpašuma īpašnieks joprojām ir tas, kurš reģistrēts zemesgrāmatā.

Latvijas normatīvajos aktos nav noteikts periods, cik ilgā laikā zemesgrāmatā ir jānostiprina savas īpašumtiesības, un par to nav noteikta arī atbildība.

Par nekustamā īpašuma saistībām atbild persona, kas ir nekustamā īpašuma īpašnieks un ir ierakstīta zemesgrāmatā.

Ja apdāvinātā īpašumtiesības nav nostiprinātas zemesgrāmatā, tad formāli nekustamā īpašuma īpašnieks, kas ir reģistrēts zemesgrāmatā, ir tiesīgs to pārdot, atsavināt, atmest un citādi rīkoties.

Attiecībā uz nekustamā īpašuma atmešanu gadījumos, kad otru cilvēku īpašuma pārņemšanai nevar atrast, tad, kā paredzēts Civillikuma 1032. pantā, ir iespējams lietu atmest, to citiem nenododot. Šādā gadījumā ir jāvēršas pie zvērināta notāra, jāsagatavo attiecīgais akts, un zvērināts notārs to nosūta Valsts ieņēmumu dienestam un SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor”. Ja lietu atmet, nenododot citai personai, Civillikuma 930. pants paredz, ka nekustamas bezīpašnieka lietas pieder valstij. Īpašums uz valsts vārda tiek ierakstīts zemesgrāmatā un tiek rīkota izsole, līdzīgi kā gadījumos, kad tiek atsavināta bezmantinieka manta.

Svarīgi –, lai īpašumu varētu atmest, tam ir jābūt ierakstītam zemesgrāmatā.

Papildus būtu jāapsver, vai šajā gadījumā būtu pielietojams īpašuma iegūšanas veids uz ieilguma pamata, kas ir  ārkārtējs īpašuma iegūšanas veids, un uz to nākas atsaukties personai, kurai nav iespējams pierādīt nevienu citu iegūšanas pamatu.

Civillikuma 998. pants nosaka, ka ar ieilgumu lietu iegūst par īpašumu, ja ieguvējs to kā savu ir valdījis likumā noteiktu laiku, ievērojot arī citus likumiskus nosacījumus.

Civillikuma 1006. pants paredz, ka valdījumam, lai tas dotu tiesību iegūt kādu lietu par īpašumu ar ieilgumu, jābalstās uz tāda tiesiska pamata, kas jau pats par sevi varētu piešķirt īpašuma tiesību, bet kam attiecīgā gadījumā sevišķa šķēršļa dēļ īpašuma iegūšana nav tūliņ sekojusi. Lai iegūtu lietu ar ieilgumu, tā jāvalda labā ticībā, t. i., nezinot šķēršļus, kas nepielaiž to iegūt par īpašumu. Ja valdītājam, pastāvot šķērslim, ir bijis pietiekams iemesls šaubīties par sava valdījuma tiesīgumu, viņš vairs nav atzīstams par labticīgu valdītāju. Valdītājam ir jābūt labticīgam, iegūstot savu valdījumu, un nepieciešams, lai viņš paliktu labticīgs arī visā ieilgumam noteiktajā laikā.

Nekustamais īpašums ir jāvalda desmit gadus. Valdītājam nepieciešams visu likumā noteikto laiku nepārtraukti un netraucēti valdīt iegūstamo priekšmetu un ar to rīkoties kā īpašniekam.

Šādos gadījumos tiesā ceļ prasību par īpašuma iegūšanu ar ieilgumu, kā valdījuma tiesisko pamatu norādot līdz galam neizpildīto dāvinājuma līgumu, kas nav reģistrēts zemesgrāmatā.