Darba laika regulējums ietverts Darba likuma 130. panta pirmajā daļā, proti, darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kurā darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Savukārt atpūtas laiks saskaņā ar Darba likuma 141. pantu ir tas laiks, kurā darbiniekam nav jāveic darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Vēršam uzmanību, ka Darba likumā nav paredzēts īpašs tiesisks regulējums situācijai, kas jūsu jautājumā tiek definēta kā “dežūras laiks”, respektīvi, jums dežūras laikā, saņemot izsaukumu, stundas laikā jāierodas darba vietā un jāveic nolīgtie darba pienākumi.

Darba likuma normās, kas regulē darba un atpūtas laiku, ir pārņemtas Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem prasības. Eiropas Komisija, apkopojot Eiropas Savienības tiesu spriedumos un nolēmumos ietvertās atziņas saistībā ar Direktīvas 2003/88/EK piemērošanu, ir sniegusi skaidrojumus par jēdzienu “dežūras gatavība” un “izsaukuma gatavība” interpretāciju, proti, darba ņēmēju dežūrās pavadītais laiks ir uzskatāms par darba laiku pilnībā Direktīvas nozīmē, ja ir prasība dežūras laikā atrasties darba vietā. Šādā situācijā attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek prasīts būt pieejamiem darba veikšanai darba devēja noteiktajā vietā visu attiecīgo laika periodu. Tādējādi darba ņēmēji ir krietni nebrīvāki, jo viņi tiek atrauti no ģimenes un sociālās vides un viņiem ir mazāk brīvības attiecībā uz laika, kad viņu pakalpojumi nav nepieciešami, izlietojumu.

Turpretim, ja darba ņēmējiem visu laiku jābūt tikai sasniedzamiem, bet nav jāatrodas darba devēja noteiktajā vietā, tie var izmantot savu laiku ar mazākiem ierobežojumiem un nodoties savām interesēm. Šādās situācijās, sauktās arī par “izsaukuma gatavības laiku”, tikai tas laiks, kas pavadīts, faktiski sniedzot pakalpojumus, tostarp laiks, kas nepieciešams, lai nokļūtu uz šo pakalpojumu sniegšanas vietu, ir uzskatāms par darba laiku Direktīvas izpratnē.

Informējam, ka Augstākās tiesas Senāts 18.06.2020. spriedumā lietā Nr. C73475318, SKC-577/2020 ir atzinis, ka jēdzienus “darba laiks” un “atpūtas laiks” nedrīkst atšķirīgi interpretēt dažādās dalībvalstīs, jo tie ir Eiropas Savienības tiesību jēdzieni, kas nosakāmi saskaņā ar objektīvajām īpašībām, atsaucoties uz direktīvas sistēmu un mērķi.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmšķietami jūsu aprakstītajā situācijā darbinieka dežūrā pavadītais laiks, ja vien jūs nesaņemat izsaukumu ierasties darba vietā, lai veiktu nolīgtos darba pienākumus, nav uzskatāms par darba laiku. Darba devējam nav aizliegts izmaksāt jums papildu atlīdzību par dežūras laiku, tomēr Darba likums neuzliek pienākumu šādā situācijā izmaksāt nolīgto stundas algas likmi vai valstī noteikto minimālo stundas tarifa likmi.