Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta pirmā daļa paredz, ka pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.

Vienlaikus šī paša likuma 8. panta pirmā daļa nosaka, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Apgādnieks šī likuma izpratnē ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem.

Civillikuma 188. pants nosaka: Pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa. Šajā pantā ir arī noteikts, ka bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.

Šādu lēmumu var pieņemt tikai tiesa.

Ja atsakāties maksāt par mātes sociālo aprūpi, pašvaldības sociālais dienests var celt prasību tiesā, lai no jums piedzītu līdzekļus, kas nepieciešami sociālās aprūpes iestādes pakalpojumu apmaksai. Tādā gadījumā bērnam (apgādniekam) kā atbildētājam ir tiesības iesniegt pierādījumus, kas apliecina, ka māte nav pildījusi savus pienākumus, un lūgt atbrīvot no pienākuma uzturēt māti.

Lai aizstāvētu savas tiesības, ieteicams konsultēties ar zvērinātu advokātu, kas, izvērtējis lietas apstākļus, varēs sniegt padomu par pareizāko rīcību šajā situācijā.