Aprūpes pakalpojumus dzīvesvietā saviem iedzīvotājiem nodrošina pašvaldības. 

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums paredz iedzīvotāju nodrošināšanu ar sociālajiem pakalpojumiem, kas ietver arī aprūpi mājās – pašaprūpes un aprūpes vajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt. 

Likuma 23. pants paredz: ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība, nosakot personai aprūpes mājās pakalpojuma nepieciešamību un tā apjomu, ņem vērā, kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu, tostarp ņem vērā ģimenes locekļu nodarbinātību un atrašanos ilgstošā atvaļinājumā. 

Var būt dažādi veidi, kā tiek sniegts aprūpes mājās pakalpojums, proti, aprūpi nodrošina pakalpojuma sniedzēja norīkots darbinieks – aprūpētājs – vai arī kāds no ģimenes locekļiem, vai citi cilvēka tuvinieki. 

Likumā arī noteikts: ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība viņus var atbalstīt psiholoģiski, cilvēkus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli (ja tāds atbalsta veids ir noteikts pašvaldības saistošajos noteikumos). 

Konkrētāk aprūpes pakalpojuma sniegšanu un saņemšanu, arī materiālā atbalsta iespējas, ja tas ir paredzēts, nosaka katra pašvaldība saistošajos noteikumos. Tāpēc par aprūpi mājās un citu iespējamo atbalstu individuālā situācijā jāinteresējas pašvaldības sociālajā dienestā, jānoskaidro sociālā pakalpojuma saņemšanas nosacījumi, tai skaitā jautājumi attiecībā uz samaksu.