Ceļa servitūta darbību regulē Civillikums. No 1156. panta līdz 1161. pantam noteikts, kas ir ceļa servitūts.

Ceļa servitūts ir reālservitūts jeb tas ir saistīts ar konkrētiem nekustamajiem īpašumiem, no kuriem viens apgrūtināts otram par labu (Civillikuma 1141. pantu).

Atbilstoši Civillikuma 1235. pantam no servitūta izrietošā lietu tiesība ir nodibināta un spēkā abām pusēm, t. i., valdošā un kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekiem, tikai pēc servitūta ierakstīšanas zemesgrāmatās; līdz tam laikam viņu starpā pastāv vienīgi personiska saistība, kuras ierakstīšanu zemesgrāmatās var tomēr prasīt katra puse, ja vien izpildīti visi citi servitūtam nepieciešamie noteikumi. Tas nozīmē, ka servitūta izlietošana var sākties tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatās.

Nodibinot ceļa servitūtu, tajā ietilpstošās tiesības var visādi aprobežot (Civillikuma 1160. pants). Servitūta faktiska izlietošana var būt aprobežota kā laika, tā arī vietas vai izlietošanas veida ziņā, tātad var attiekties arī tikai uz kādu nekustamā īpašuma daļu (Civillikuma 1137. pants).

Tiesība lietot ceļu uz kalpojošā īpašuma, lai piekļūtu valdošajam īpašumam, nepieder kādai konkrētai personai, bet gan to var izlietot valdošā īpašuma īpašnieks vai lietotājs.

Saskaņā ar Civillikuma 1151. pantu, ja servitūta izlietošanai vajadzīgs uzturēt un izlabot kalpojošo lietu, tad tas jādara servitūta izlietotājam.

Katram, kam pieder servitūta tiesība, jāizlieto tā taisnprātīgi, turklāt saudzējot pēc iespējas cita īpašuma tiesību (Civillikuma 1139. pants)

Ceļa servitūta tiesiskās sekas ir plašs jautājums, par kuru LV portāls ir rakstījis vairākkārt, piemēram, publikācijā “Ceļa servitūts – izplatītākie strīdi, un kā tos risināt”.