Ceļa servitūts ir izplatītākais lauku servitūtu veids, kad jāšķērso kaimiņa zeme, lai nokļūtu savā īpašumā. Saskaņā ar Civillikuma 1130. pantu servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemesgabalam par labu.  

Īpašums, kuru ceļš šķērso, ir kalpojošais īpašums, savukārt īpašums, kuram par labu servitūts izveidots, – valdošais. 

Civillikums paredz, ka kalpojošās lietas īpašnieks nedrīkst likt nekādus šķēršļus un viņam jāievēro servitūta izlietotāja tiesības tādā apmērā, kāds nepieciešams servitūta sekmīgai izlietošanai. Turpretī personai, kurai pieder servitūta tiesība, tā jāizlieto taisnprātīgi, pēc iespējas saudzējot cita īpašuma tiesību. 

Servitūtu parasti nodibina, pusēm vienojoties un noslēdzot līgumu. Būtiski uzsvērt, ka ceļa servitūts ir spēkā pēc ierakstīšanas zemesgrāmatā. 

Saskaņā ar Civillikuma 1151. pantu, ja servitūta izlietošanai vajadzīgs uzturēt un izlabot kalpojošo lietu, tas jādara servitūta izlietotājam, tātad valdošajam īpašumam, kam par labu ceļa servitūts izveidots.  

Zvērināts advokāts Olavs Cers skaidrojis, ka par to, kā valdošais īpašums nodrošina ceļa uzturēšanu, puses vienojas, noslēdzot līgumu. Piemēram, ja servitūta ceļu lieto tikai valdošā īpašuma īpašnieks, tad viņš pats šo ceļu uztur un remontē ar saviem spēkiem un par saviem līdzekļiem. Tomēr likums neliedz servitūta izlietotājam vienoties ar ceļa īpašnieku, ka par zināmu atlīdzību servitūta ceļu kops ceļa īpašnieks.  

Ja servitūta ceļu vienlaikus izmanto kalpojošā īpašuma īpašnieks, kā arī citas personas, tad visus ceļa uzturēšanas un labošanas darbus nebūtu pamata pieprasīt tikai no viena servitūta lietotāja. Tādā situācijā valdošā īpašuma īpašniekam loģiski būtu segt noteiktu daļu no ceļa uzturēšanas un remonta izdevumiem. 

Vairāk par ceļa servitūtiem varat lasīt LV portāla skaidrojumā “Kas ir ceļa servitūts un kā šī tiesība ir jāizlieto”.