Saskaņā ar Darba likuma 76. panta pirmo daļu darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu, īpaši izdevumus, kas:

1) ir saistīti ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu;

2) darbiniekam radušies, pārceļoties uz citu dzīvesvietu pēc darba devēja iniciatīvas;

3) darbiniekam radušies sakarā ar viņam piederoša darba aprīkojuma (kas atbilstoši darba līgumam tiek izmantots darba vajadzībām) nolietošanos (amortizāciju).

Savukārt Darba likuma 76. panta ceturtajā daļā (redakcija, kas stājās spēkā 01.08.2021.) noteikts: ja darbinieks un darba devējs vienojas par darba veikšanu attālināti, darbinieka izdevumus, kas saistīti ar attālinātā darba veikšanu, sedz darba devējs, ja darba līgumā vai darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, nav noteikts citādi un ar šādu darba koplīgumu netiek samazināts darbinieku kopējais aizsardzības līmenis.

Attiecīgi, ja darba devējs un darbinieks vienojas vai darbinieks tiek norīkots attālinātā darba veikšanai, darbiniekam atbilstoši minētajam Darba likuma regulējumam ir tiesības prasīt šādi radušos izdevumu atlīdzināšanu, bet darba devējam ir pienākums tos segt kā izmaksas, kas radušās un ir tieši saistītas ar darba pienākumu veikšanu. Normatīvajā regulējumā nav noteikts, kā objektīvi nosakāmi un aprēķināmi šāda veida izdevumi (piemēram, par elektroenerģijas patēriņu, interneta patēriņu, ja vienas mājsaimniecības ietvaros attālināti tiek veikts gan darbs, gan personīgai lietošanai), un kādā apmērā tie jāsedz.

Lai nerastos domstarpības, abām darba tiesisko attiecību pusēm ir jāvienojas par to, kādus izdevumus, kas rodas un ir nepieciešami darba veikšanai, darba devējs sedz. Izdevumu pozīcijas un apmēru puses ietver savstarpējā vienošanās, vai darba devējs var noteikt izdevumu atlīdzināšanas kārtību iekšējā normatīvajā aktā, piemēram, atlīdzināmi varētu būt  izdevumi par telekomunikācijas pakalpojumiem, elektroenerģiju, personīgā datora lietošanu u.tml., ja tie tieši saistīti ar darba izpildi.

Tomēr arī gadījumos, kad šādas rakstveida vienošanās nav, darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu, veicot darbu attālināti. Ja ir radušies šāda veida izdevumi, darbiniekam rakstveidā jāvēršas pie darba devēja un jālūdz atlīdzināt tos.