Darba likuma 32. pantā ir noteikts, ka darba sludinājumā ir aizliegts norādīt konkrētas svešvalodas

prasmi, izņemot gadījumu, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Šī prasība darba  sludinājumiem ir jāskata kopsakarā ar Darba likuma 56. panta ceturto daļu, kurā ir noteiks, ka  darba devējam nav tiesību prasīt no darbinieka konkrētas svešvalodas prasmi, ja tās lietošana  neietilpst darba pienākumos. Ja, darba pienākumus veicot,  nav nepieciešama svešvalodas lietošana, darba devējam nav tiesību liegt darbiniekam lietot valsts valodu.

 Šāda regulējuma mērķis ir “novērst Latvijas darbaspēka tirgū bieži novērojamās situācijas, kad darba ņēmējam bez īpaša pamatojuma tiek pieprasītas noteiktas svešvalodas (visbiežāk: krievu) zināšanas, arī gadījumos, kad komersanta darbības specifika nav saistīta tikai ar pakalpojumu sniegšanu ārvalstu klientiem vai sadarbības partneriem”.[1]

Svarīgi ņemt vērā arī Valsts prezidenta paziņojumā Nr. 8 “Par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu” pausto, ka Valsts prezidents sagaida “konkrētus pasākumus un rīcības modeli, lai izskaustu nejēdzīgas svešvalodu zināšanu prasības darba tirgū, kas apgrūtina daudzu cilvēku ieceres savas dzīves un karjeras veidošanai Latvijā, kā arī neveicina saliedētas sabiedrības veidošanas uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pamata”.[2]

Tas nozīmē, ka darba devējam prioritāri ir jānodrošina darbiniekam tiesības runāt valsts valodā. Savukārt svešvalodas prasība ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai, un tas ir jāvērtē katrā konkrētā situācijā individuāli – gan atkarībā no darbinieka amata, gan darba devēja sniegtā pakalpojuma specifikas.

Darbinieku aizsardzības nolūkā Darba likuma 29. pantā ir iestrādāts t. s. “apgrieztās pierādīšanas pienākums”, kas noteic, ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai atkarībā no valodu prasmes, darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka valodu prasmi, vai arī to, ka noteiktas valodas prasme ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums”.

No jautājuma nav saprotams, kādas ir darba devēja objektīvās vajadzības, tas nozīmē, ka strīda gadījumā tieši darba devējam būs jāpierāda, kāpēc konkrētajam ārstam ir nepieciešamas tieši divu svešvalodu zināšanas un vai darba devējam nav iespējams nodrošināt pakalpojumu sniegšanu ar darbinieka tiesības mazāk ierobežojošiem pasākumiem (piem., nepieciešamības gadījumā nodrošinot tulku).

Arodbiedrība ir darbinieku darba tiesību un interešu aizstāve un pārstāve. Darbiniekiem ir tiesības iestāties arodbiedrībā, kas ne tikai sniegs bezmaksas konsultācijas darba tiesībās, bet arī palīdzēs risināt strīdus ar darba devējiem. Plašāk par darbinieku aizsardzību un iespēju iestāties arodbiedrībā var uzzināt, sazinoties ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību www.arodbiedribas.lv

[1] Sk. Priekšlikumi likumprojektam „Grozījumi Darba likumā” (Nr.1277/Lp12). Pieejami: http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/3EB2D0DDA0F48014C2258243002CB418?OpenDocument

[2] Valsts prezidenta 26.04.2021 paziņojums nr. 8 “Par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu”.