Krimināllikuma 319. pants definē, kas ir uzskatāma par valsts amatpersonas bezdarbību, proti, par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, un ja ar to radīts būtisks kaitējums, vai par šā panta pirmajā daļā paredzētajām darbībām, ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, tostarp par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja ar to izraisītas smagas sekas, vai par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja tās rezultātā iestājusies divu vai vairāku cilvēku nāve.

Lai kvalificētu bezdarbību valsts amatpersonas darbībā, nepieciešams konstatēt Krimināllikumā 319. pantā noteiktās kvalificējošās pazīmes, t. i., ar šādu darbību vai bezdarbību ir radīts būtisks kaitējums, ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, izraisītas smagas sekas vai tās rezultātā iestājusies divu vai vairāku cilvēku nāve.

Savukārt kompensācija par cietušam radīto kaitējumu ir paredzēta Kriminālprocesa likuma 350. pantā, kas paredz, ka kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu. Ja cietušais uzskata, ka ar kompensāciju nav atlīdzināts viss radītais kaitējums, viņam ir tiesības prasīt tā atlīdzināšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Nosakot atlīdzības apmēru, jāņem vērā kriminālprocesā saņemtā kompensācija. Pieprasot atlīdzību civiltiesiskā kārtībā, cietušais ir atbrīvots no valsts nodevas.

Atbilstoši Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumam privātpersonai ir nodrošinātas Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumu un nemantisko kaitējumu (turpmāk: kaitējuma atlīdzinājums), kas tai nodarīts kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ.

Kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir noteikts likuma 4. pantā. Šajā gadījumā atbilstoši likuma 9. pantam zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu un atlīdzības apmēru pierāda ar Administratīvā procesa likumā norādītajiem pierādīšanas līdzekļiem. Faktus, kas apliecina nemantiskā kaitējuma nodarīšanu, pierāda ar Administratīvā procesa likumā norādītajiem pierādīšanas līdzekļiem. Privātpersonai ir pienākums norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, un pamatot atlīdzības apmēru.

Savukārt zaudējuma apmēra noteikšanu paredz likuma 10. pants. Zaudējums šā likuma izpratnē ir mantiski novērtējams pametums, kas privātpersonai radies iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ kriminālprocesā vai administratīvo pārkāpumu lietvedībā. Aprēķinot zaudējumu, ņem vērā arī atrauto peļņu, ja privātpersona spēj pierādīt, ka notikumu parastās attīstības gaitā peļņa tiktu gūta. Zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību. Izmaksas par juridisko palīdzību un ar to saistītajiem izdevumiem atlīdzina atbilstoši normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu kriminālprocesā noteiktajiem veidiem un apmēram.

Nemantiskā kaitējuma definīcija ir noteikta likuma 11. pantā, t. i., fiziskās personas dzīvības, veselības, brīvības, goda un cieņas, personiskā vai ģimenes noslēpuma, citu nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas.

Saskaņā ar likuma 12. pantu zaudējuma apmēru nosaka, novērtējot pierādījumus.