Garais ievads: 2019. gada janvārī, kad zemi klāja biezs sniegs, iegādājos zemi ciemata centrā (tobrīd tas bija nu jau bijušā novada centrs) savrupmāju apbūves teritorijā ar mērķi uz tās būvēt māju. Iepriekš uz šīs zemes bija vēsturiska būve, kas nojaukta, un dažviet atstāti laukakmeņu un senu brusu krāvumi. Pēc notikuša darījuma nu jau bijušais īpašnieks uz manu jautājumu, vai zem zemes arī ir palikuši laukakmeņi vai visi ir virspusē, atbildēja, ka tā visa iepriekšējā māja ir zem zemes – to viņam par lielu prieku bez maksas izkārtojis klases biedrs, toreizējais novada domes izpilddirektors laikā, kad par ES naudu tika sakārtots tuvumā esošā ezera krasts. Biju šokēta, taču apraktos apjomus nestādījos priekšā, jo šo ēku nekad nebiju redzējusi. Līdz ar sniega nokušanu atklāju, ka aprakumi ir plašā teritorijā, par ko liecināja zemes virspusē izlīdušie koku, akmeņu gali. Iepriekšējais īpašnieks solīja, taču tā arī neparādīja areālu, kurā viss ir apraksts, tādēļ sākām rakt (jārok tādēļ, ka uz trūdoša koka neko būvēt nedrīkst). Pirms 1. rakšanas dienas ar rakstisku iesniegumu informēju novada domi par šo rakšanu, norādot, ka atkarībā no aprakto atkritumu apjoma atkritumi tiks vai nu izvesti ar būvniecības konteineriem, vai arī liela apjoma gadījumā tiks iesaistītas valsts kontrolējošās institūcijas. Uzreiz atklājās šausminošs skats – izsaucu vietējos kārtībniekus, izpilddirektores vietnieku, lai piefiksē faktu uz vietas – neviens gan neko nedokumentēja, savukārt iepriekšējā īpašnieka izstāstītā informācija nu jau tika noliegta no visām pusēm. Vērsos reģionālajā vides pārvaldē – tur man teica, ka mana vienīgā iespēja ir tiesa, taču viņu dienaskārtībā nu jau gadus 13 rit tiesa bez jebkāda iznākuma, kur kāda cita privātpersona šajā pašā novadā no citas privātpersonas ziemā nopirka zemi un pavasarī atklājās, ka uz tās izvietots daudz mucu ar bīstamajiem atkritumiem – nu mucas ir sarūsējušas un visapkārt piesārņota zeme. Daudzu dienu un daudzu iztērētu tūkstošu rezultāts bija prātam neaptverams – pašā novada centrā bija līdz pat 3 metru dziļumam, vairāk nekā 2000 m² platībā norakta bijusī ķestermuiža, vēlāk – Latvijas brīvvalsts policijas, tad skolas, tad skolotāju mājas un visbeidzot – kopmītņu tipa ēka ar visiem tajā esošajiem atkritumiem un pat lielo “padomju laiku“ sadzīves tehniku. Neiesaistījās itin neviens. Strādāja algots ekskavatorists un es pati attīrīju piesārņoto augsni – otrreizējai lietošanai atdalījām laukakmeņus, labus māla pildķieģeļus, vēl labās koka brusas, bojātais koks tika izžāvēts uz vietas ugunskuros sadedzināts, metāls nodots metālvācējiem, savukārt nepārstrādājamie atkritumi – sadzīves atkritumos. Tomēr zeme ir pilna inertiem materiāliem – stikla un būvmateriālu lauskām, naglām, sīkiem kokmateriāliem un es nevēlējos, lai šāda zeme noklāj visu manu īpašumu. Manam īpašumam ir liela robežlīnija ar ielu, kas ir ļoti šaura zemes iela – šo ielu izmanto kā tranzītielu, lai nokļūtu uz ezeru un autobraucēji brauc trīsreiz ātrāk par noteikto – visu zemesgabalu pārņem putekļu mākoņi. Ņemot vērā šo putekļu apjomu, kā arī lielo apjomu piesārņotās zemes, pirms 2 gadiem nolēmu izveidot zemes valni ar dabisko pļavu un zema auguma augiem uz tā – uz daļas robežas, gar ielu. Man pieder zeme līdz pat ielai (jo tā ir viena no senākajām ciemata ielām, kādreiz tā tur pat nav bijusi), taču valni izvietoju ~1,5 m no ielas līnijas – mašīnām ir vieta, kur uz manas zemes samainīties. Šodiena: nesen man piezvanīja tas pats izpilddirektores vietnieks, kurš bija informēts un savām acīm redzējis visu šo stāstu, t.sk. manu zemes valni. Tagad, esot cita novada sastāvā, viņš man draudēja, ka valnis ir jānovāc satiksmes drošības dēļ – neesot nodrošināta caurredzamība saskaņā ar saistošajiem noteikumiem. Es viņam liku priekšā visapkārt esošos piemērus ar egļu, tūju un vilkābeļu apstādījumiem, kuriem ir identiska necaurredzamība, un aizrādīju par nepiemēroto ielas segumu, kā arī to, ka uz šīs ielas noteiktais braukšanas ātrums ir 20 km/h, papildus tam tai ir vēsturisks reljefs un līkumi, tās platums piemērojams tikai 1 automašīnai. Viņš man aizrādīja par manām nelikumībām (valnis bez būvatļaujas), savukārt par iepriekšējā īpašnieka noziegumiem nevienam nav, ko teikt, jo nevarot aizrādīt privātpersonai, ko viņa dara savā zemē, – es vienkārši esmu “ieberzusies”, un tas arī viss. Man ļoti patīk šis valnis ar floru uz tā, tas “mierina” satiksmi un uzlabo elpojamā gaisa kvalitāti. Pabraucot pa Latviju, redzu, ka vaļņi šobrīd ir ļoti aktuāli – kad tie ir sakopti, tie izskatās ļoti skaisti. Es nekad un nevienam savu valni neļaušu nojaukt, tādēļ ļoti vēlos saprast, kādas darbības man ir jāveic, lai tas būtu oficiāli noformēts un atļauts? Kāds sods man draud par būvi – zemes valni bez būvatļaujas? Es apzinos to, ka, iedurot lāpstu dziļāk par 30 cm un izveidojot augsnes uzbērumu augstāk par 50 vai 70 cm, ir jāpieprasa I kategorijas būves būvatļauja, tomēr šajā situācijā es nekādi nevarēju paredzēt vaļņa dimensijas, jo tas nebija plānots un man nebija zināms piesārņotās augsnes apjoms. Augsnes ir ļoti, ļoti daudz – vaļņa kopgarums ir apmēram 30 m, vaļņa augstums un platums varētu būt ap 2,5 metriem, taču tas ar laiku sēžas; šādus apmērus izvest kā būvgružus nevarētu atļauties pat attīstītāji Rīgā. Izpilddirektores vietniekam arī atbildēju, ka manam valnim nelabvēlīga lēmuma gadījumā arī es ziņošu par visiem pārkāpumiem, ko redzu – šajā novadā pat pašas pašvaldības iestāde izveidojušas ūdensvadus, ielas apgaismes līnijas, zemes līmeņa paaugstinājumus, izmantojot būvgružus bez jebkādām būvatļaujām, nemaz nerunājot par privātpersonu darbībām.