Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Labdien! Pirms četriem gadiem tiku, kā man šķiet, pretlikumīgi stacionēts psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Todien uz slimnīcu mani atveda tuvinieks, jo sāku dīvaini uzvesties: skaļi smējos un komentēju lietas, ko tobrīd lasīju. Šādu neadekvātu uzvedību izprovocēja bipolārie traucējumi un bezmiegs (tajā laikā pārāk strauji pārtraucu lietot miega zāles, jo tās radīja nogurumu un bija grūti pildīt savus darba pienākumus). Uzņemšanas nodaļā man deva parakstīt dokumentus, ka piekrītu ārstēties, taču es atteicos, jo jau iepriekš bija negatīva pieredze ar šo slimnīcu. Mani aizveda uz novērošanas palātu, kur prasīja, lai iedzeru man nezināmas tabletes. Arī to es nevēlējos un nedarīju, bet pēc kāda laika ienāca medicīniskais personāls un injicēja manī kādu preparātu. Visticamāk, tas bija haloperidols vai kāds cits no spēcīgajiem antipsihotiskajiem līdzekļiem. Šī medikamenta ietekmē man kļuva ļoti slikti, iestājās spēcīga depresija, disforija un apjukums. To līdz galam laikam nav iespējams aprakstīt, jo tas nav dabīgs stāvoklis. Pēc kāda laika man atkal atnesa papīrus un lika tos parakstīt. Šoreiz es to izdarīju, bet ne pēc savas gribas. Vissliktākais jau bija noticis. Atrados bezpalīdzības stāvoklī. Tā kā man pirms tam jau tika atņemts mobilais telefons, meklēt palīdzību no ārpuses nevarēju nedz psiholoģiski (antipsihotiķi bloķē dopamīnu, kurš atbild par tādām psihes funkcijām kā motivācija un gribasspēks), nedz fiziski. Tālāk mani aizveda uz citu nodaļu, kur katru dienu nācās lietot medikamentus, jo nedrīkstēja nedzert. Turpināju izjust spēcīgas blakusparādības, kuras ārsti ignorēja, lai gan katru dienu par tām sūdzējos. Visneizturamākā bija akatīzija, spēcīgs nemiers un trauksme, nespēja nosēdēt uz vietas, psihiska agonija. Tā vietā, lai atceltu vai nomainītu medikamentus, kurus nepanesu, mani turpināja spīdzināt vairākas nedēļas, līdz mani beidzot izrakstīja no slimnīcas, kad beidzu sūdzēties. Esmu pārliecināts, ka tās bija blaknes, nevis psihiskā traucējuma izpausmes, jo jau agrāk biju saskāries ar identisku stāvokli (toreiz gan ārstēšanai piekritu labprātīgi). Līdz ar zāļu izvadīšanu no organisma atkāpās arī smagās blakusparādības. Ārstniecības likuma 68. pantā rakstīts, ka piespiedu ārstēšanu sniedz tad, ja cilvēks apdraud savu vai citu dzīvību un veselību. Lai arī biju bezmiega izraisītā izmainītā apziņas stāvoklī, nebiju agresīvs un nevienam nedraudēju. Vai šajā situācijā tika pārkāptas manas tiesības? Kā Latvijas psihiatrijas pacients var sevi aizsargāt līdzīgos gadījumos? Vai cilvēkam ar psihiskajiem traucējumiem tiesā vispār kāds ticēs? Tā būtu diskriminācija, bet kāda ir tiesu prakses pieredze līdzīgos gadījumos?
Psihiatriskās palīdzības sniegšana bez pacienta piekrišanas, t.sk. ievietošana psihiatriskajā ātrstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas, atbilstoši Ārstniecības likuma 68. pantam ir pieļaujama tikai gadījumos, ja pacients:
Ja pastāv kāds no iepriekš minētajiem apstākļiem, kādēļ varētu būt nepieciešama pacienta stacionēšana psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez personas piekrišanas, tad atbilstoši Ārstniecības likuma 68. pantam psihiatru konsilijs ne vēlāk kā 72 stundu laikā izmeklē pacientu un pieņem lēmumu par personas ievietošanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas. Ja psihiatru konsilijs ir pieņēmis lēmumu par ievietošanu slimnīcā, tad 24 stundu laikā tiek informēta rajona (pilsētas) tiesa, nosūtot tai lēmuma norakstu un psihiatriskās ārstniecības iestādes rīcībā esošos dokumentu kopijas, kas pamato pacienta ievietošanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē, un tiesnesis 72 stundu laikā no psihiatru konsilija lēmuma saņemšana uz vietas ārstniecības iestādē slēgtā tiesas sēdē, kurā piedalās arī pacients, ja to pieļauj veselības stāvoklis, prokurors, pacienta pārstāvis, un ārstniecības iestādes pārstāvis, izskata iesniegtos materiālus. Izvērtējot lietas materiālus un uzklausot iesaistīto pušu argumentus, tiesnesis var lemt par pacienta ievietošanu ārstniecības iestādē vai arī par personas izrakstīšanu.
Augstākās tiesas Senāts ir atzinis, ka psihiatriskās palīdzības sniegšana, nesaņemot personas piekrišanu, ir iespējama tikai izņēmuma gadījumos, kad konstatēti akūti psihiskās darbības traucējumi, kuri apdraud pacienta dzīvību un kuriem raksturīga agresīva rīcība vai pašnāvības mēģinājums. Sniedzot psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas, obligāti jāievēro Ārstniecības likuma 68. pantā reglamentētā lēmumu pieņemšana – jābūt ārstu konsilija lēmumam, kas ir pakļauts tiesas kontrolei (skatīt spriedumu lietā Nr. SKC-216/2013, kas pieejams šeit).
Pacientam ir Pacientu tiesību likumā noteiktās tiesības un šajā likumā noteikto tiesību vai no tām izrietošo interešu aizstāvēšanai persona var izmantot visus likumos paredzētos tiesību aizsardzības mehānismus, tai skaitā vērsties tiesā. Pacientu tiesību likuma 18. panta trešā daļa arī paredz, ka persona normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ne vēlāk kā divu gadu laikā no tiesību vai interešu aizskāruma dienas ir tiesīga iesniegt sūdzību Veselības inspekcijā normatīvajos aktos noteikto un nepieciešamo darbību veikšanai. Atbilde uz sūdzību sniedzama Iesniegumu likumā noteiktajā termiņā vai – ja tiek uzsākts administratīvais process – vienlaikus ar lēmuma pieņemšanu šajā procesā. Personu, kas iesniegusi sūdzību, informē par administratīvā procesa uzsākšanu.
Tas nozīmē – lai konstatētu, vai konkrētajā situācijā tika pārkāptas jūsu tiesības, ir jānoskaidro, vai jūsu ievietošana psihiatriskās ārstniecības iestādē tikai veikta atbilstoši Ārstniecības likuma 68. pantā noteiktajai kārtībai.
Saskaņā ar Ārstniecības likuma 68. panta četrpadsmito daļu jūsu rīcībā ir jābūt tiesneša lēmumam par psihiatriskās palīdzības sniegšanu. Tāpat Pacientu tiesību likuma 9. pants paredz, ka pacientam ir tiesības iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem, t.sk. pieprasīt un saņemt to izrakstus, norakstus un kopijas, līdz ar to rekomendēju jums vērsties pie jurista vai zvērināta advokāta, kurš varētu palīdzēt izprast, vai konkrētajā gadījumā ir pārkāptas jūsu tiesības.
Atgādinu, ka atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Tas nozīmē, ka psihiskie traucējumi vai slimība nedrīkst būt pamats cilvēka diskriminācijai, tāpēc ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses taisnīgā tiesā. Tiesu praksē ir gadījumi, kad tiesa konstatē, ka persona ir ievietota psihiatriskās ārstniecības iestādē, neievērojot Ārstniecības likuma 68. pantā noteikto kārtību, kā rezultātā, piemēram, par labu pacientam no ārstniecības iestādes tika piedzīta atlīdzība par morālo kaitējumu (skatīt Vidzemes apgbaltiesas spriedumu lietā Nr. CA0234-13/14, kas pieejams šeit).
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
