Kopīpašumu jautājumus regulē Civillikuma 1067.–1075. pants. Civillikuma 1074. pants nosaka: nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā, ja vien tā nodibināšanas noteikumi nerunā tam pretim; turpretim katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu.

Savukārt Civillikuma 1075. pants nosaka četrus kopīpašuma izbeigšanas veidus, ja kopīpašnieki nevar vienoties par dalīšanas veidu un to dara tiesa. Atkarībā no dalāmā nekustamā īpašuma īpašībām un lietas apstākļiem kopīpašums tiek sadalīts šādi:

• piespriež katram kopīpašniekam reālas daļas, uzliekot, kad vajadzīgs, viena daļai zināmus servitūtus par labu otra daļai;
• atdod visu lietu vienam kopīpašniekam – ar pienākumu samaksāt pārējiem viņu daļu naudā;
• noteic lietu pārdot, izdalot ieņemto naudu kopīpašnieku starpā;
• izšķir jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kurš kopīpašnieks paturēs sev pašu lietu un kurš apmierināms ar naudu.

Ja pušu starpā nav bijis iespējams panākt vienošanos par kopīpašuma izbeigšanu un ir pieņemts to pārdot izsolē (jāpiezīmē, ka jautājumā ir runa par visu kopīpašumu, nevis kāda kopīpašnieka domājamām daļām), tad izsolīts tiek viss īpašums (visu kopīpašnieku domājamās daļas kā viens īpašums).

Līdz ar to jebkura persona, kura pieteiksies un uzvarēs izsolē, iegādāsies visu īpašumu, pēc kā nauda tiek sadalīta kopīpašnieku starpā proporcionāli domājamo daļu apmēram.  

Tādējādi, ja kāds no kopīpašniekiem arī nolemj piedalīties izsolē un tajā uzvar, ir jānomaksā pilna izsolītā īpašuma vērtība.