Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1. panta 40. punkts definē terminu mājsaimniecība. Likuma izpratnē mājsaimniecība ir vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz izdevumus, vai viena persona, kura saimnieko atsevišķi.

Minēto likuma grozījumu mērķis bija noteikt svarīgākos ar sociālās palīdzības sniegšanu saistītos jautājumus, kas nodrošinātu iespēju zemu ienākumu mājsaimniecībām izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā visā valsts teritorijā (tostarp likumā definēt terminu “mājsaimniecība”).

Sociālās palīdzības sniegšanai no 2021. gada mainīta kārtība, kādā tiek noteikts trūcīgās un maznodrošinātās mājsaimniecības statuss un aprēķināts garantētais minimālais ienākumu (GMI) līmenis un tā pabalsts, ko paredz Ministru kabineta 2020. gada 17. decembra noteikumi Nr. 809 “Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu”, kas stājas spēkā 2021. gada 1. janvārī.

Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem (tostarp arī maznodrošinātām), lai nodrošinātu ienākumus garantētā minimālā ienākumu sliekšņa līmenī un segtu ar mājokļa lietošanu saistītos izdevumus, kā arī sniegt atbalstu atsevišķu izdevumu apmaksai un atbalstu krīzes situācijās.

Savas pašvaldības sociālajā dienestā varat noskaidrot, uz kādu sociālo palīdzību jums (mājsaimniecībai) ir tiesības, ņemot vērā konkrēto materiālo situāciju.

Civillikums noteic, ka mantiniekiem mantojums ir jāpieņem gada laikā – pie notāra jāuzsāk mantojuma lieta.

Ja īpašums nav reģistrēts zemesgrāmatā, kadastra informācijas sistēmā nav informācijas par īpašnieku, tiesā jāceļ prasība par to, ka šī manta piekrīt valstij. Prasību tiesā var celt ieinteresētā persona, piemēram, jūs, kas dzīvojat nekustamajā īpašumā, vai pašvaldība, kuras teritorijā ir nesakārtotas īpašumtiesības, to var darīt arī kaimiņš, lai sakārtotu zemes robežas.

Ja jums ar bijušās civilsievas dēlu nav saistības, piemēram, nav noslēgts līgums, kas viņam paredz pienākumu jūs apgādāt vai nodrošināt ar uzturu, tad viņam juridiski nav pienākuma jūs apgādāt, šādu pienākumu arī neparedz normatīvie akti.

Civillikuma 2096. pants noteic, ka ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi. Ar uzturu, ja nav norunāts citādi, jāsaprot ēdiens, miteklis, apģērbs un kopšana.