E-KONSULTĀCIJAS
>
visas atbildes Jautā, mēs palīdzēsim rast atbildi!
TĒMAS
Nr. 23169
Lasīšanai: 8 minūtes

Kad komandējumā esošam darbiniekam apmaksā laiku, ko viņš pavada ceļā uz darbu

J
jautā:
08. maijā, 2021
Andris

Esmu nosūtīts uz ārvalstīm, jāstrādā 12 stundas dienā. Ir iedota viesnīca, kas ir 35–40 min attālumā līdz darbavietai. Summā 1,5 h dienā. Vai darba devējam ir jāapmaksā ceļš līdz darbavietai, vai arī tas skaitās ka atpūtas laiks? Paldies!

A
atbild:
31. maijā, 2021
Valsts darba inspekcija
Dace Stivriņa, Darba tiesību nodaļas Konsultatīvā centra vadītāja

Darbinieku nosūtīšana būtībā ir komandējums, kas ietver starptautisko elementu – pakalpojumi tiek sniegti citā valstī, kurā tie parasti netiek sniegti, un darbs tiek veikts personas, ar kuru darba devējs ir noslēdzis līgumu par konkrēta darba veikšanu, labā. Ministru kabineta noteikumu Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 2. punktā noteikts, ka komandējums ir darbinieka ar darba devēja rakstisku rīkojumu apstiprināts brauciens uz noteiktu laiku, lai pildītu darba (dienesta) uzdevumus vai paaugstinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju (mācību komandējums). Darbinieku komandējumā darba devējs nosūta ar rīkojumu. Komandējuma ilgumu nosaka darba devējs.

Atbilstoši Darba likuma 14.2 panta trešajai daļai darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, papildu Darba likuma 40. panta otrajā daļā minētajām prasībām ir pienākums rakstveidā pirms nosūtīšanas informēt darbinieku, cita starpā par atlīdzību, kas saistīta ar darbinieka nosūtīšanu, un kārtību, kādā tiek kompensēti izdevumi par ceļu, ēdināšanu un izmitināšanu.

Latvijas darba devējam, nosūtot savus darbiniekus uz citu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valsti, jāpiemēro arī Ministru kabineta noteikumi Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”, tostarp arī izmaksājot darbiniekam komandējuma dienasnaudu, ciktāl likumā nav noteikts citādi.

Ņemot vērā to, ka ar jauno, no direktīvas izrietošo regulējumu darba devējiem pienākums nodrošināt nosūtītajiem darbiniekiem tādu samaksu, kāda ir uzņemošajā valstī, papildus komandējuma naudas izmaksa pilnā apmērā rada papildus finansiālo slogu. Līdz ar to Darba likumā ir ietverts noteikums, kas paredz, ka darba devējam ir pienākums nosūtītajam darbiniekam izmaksāt komandējuma dienasnaudu  30% apmērā no komandējuma dienasnaudas normas, kas noteikta iepriekš minētajos Ministru kabineta noteikumos. Vienlaikus tiek noteikts: ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts citādi, devējam nav pienākuma darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu 30% apmērā no komandējuma dienasnaudas normas, ja darbiniekam tiek nodrošināta ēdināšana trīs reizes dienā vai darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru šis darbinieks ir nosūtīts veikts darbu. Ja darba devējs izmaksā komandējuma dienasnaudu, tad tā jebkurā gadījumā uzskatāma par izdevumu kompensāciju, nevis darba samaksas daļu.

Ir būtiski norādīt, ka atbilstoši direktīvai 2018/957 maksājumi, kuriem ir kompensācijas raksturs jeb kuru mērķis ir atlīdzināt izdevumus, kas radušies saistībā ar norīkojumu darbā, nav jāuzskata par atalgojuma daļu.

Darba inspekcija paskaidro, ka termini “komandējuma laiks”, “nosūtīšanas laiks” un “darba laiks” satura ziņā atšķiras. Darba likuma 130. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba laiks šā likuma izpratnē ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai darba līgumā. Savukārt Darba likuma 141. pantā noteikts, ka atpūtas laiks ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus. Tādējādi termins “darba laiks” ir šaurāks salīdzinājumā ar terminu “komandējuma laiks”, “nosūtīšanas laiks”, kas sevī ietver kā darba laiku, tā arī laiku, ko darbinieks pavada ceļā. Ceļā pavadītais laiks ietilpst komandējuma laikā, par kuru saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 969 izmaksājama atbilstoša atlīdzība, piemēram, Ministru kabineta noteikumu Nr. 969 8.1. un 8.2. apakšpunktā noteikts, ka darbiniekam par komandējuma laiku atlīdzina dienasnaudu, lai kompensētu papildu izdevumus, kas rodas komandējuma laikā (piemēram, par ēdināšanu, dažādiem pakalpojumiem), kā arī ceļa (transporta) izdevumus.

Darba likuma normas attiecībā uz darba laiku likumdevējs izstrādājis, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem.

Direktīvas 2. pantā ir noteikts, ka darba laiks ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Savukārt atpūtas laiks ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks. Eiropas Savienības tiesa ir norādījusi, ka direktīvā darba laika jēdziens ir pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši.

Eiropas Komisija, atsaucoties uz direktīvas 2. panta 1. punkta tekstu, Eiropas Savienības tiesas judikatūru un Eiropas Komisijas dokumentiem, ir skaidrojusi, ka to, vai konkrēti periodi ir uzskatāmi par darba laiku, nosaka trīs, cits citu papildinoši kritēriji:

1) darba ņēmējs strādā – šis pirmais kritērijs atbilst nosacījumam, ka darba ņēmējs ir darbā vai atrodas savā darbavietā. Izšķirīgais faktors, lai noteiktu darba laika jēdzienu, ir fakts, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā (darba devēja noteiktajai vietai nav obligāti jābūt darbavietai). Atsevišķos gadījumos, piemēram, darba ņēmējiem bez noteiktas darbavietas, par darba laiku ir uzskatāms pārvietošanās laiks, jo šādu darba ņēmēju darba laiks neaprobežojas ar darba devēja telpās vai klienta telpās pavadīto laiku;

2) darba ņēmējs strādā darba devēja labā (ir darba devēja rīcībā) – šajā jautājumā noteicošais faktors ir fakts, ka darba ņēmējs ir pieejams darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus. Strādāšana darba devēja labā nozīmē atrašanos tādā juridiskā situācijā, kuru raksturo tas, ka darba ņēmējs, neatkarīgi no vietas, kurā šis darba ņēmējs atrodas, ir pakļauts tā darba devēja instrukcijām un organizācijas pilnvarām. Citiem vārdiem sakot, runa ir par laiku, kurā darba ņēmējam juridiski ir pienākums pakļauties sava darba devēja instrukcijām un strādāt tā labā;

3) darba ņēmējs veic savu darbu vai pilda pienākumus – attiecībā uz šo trešo kritēriju ir svarīgi norādīt, ka nav būtiskas nozīmes ne veikto darbību intensitātei, ne darbību pārtraukumiem.

Ja laika periods neatbilst šiem kritērijiem, tas ir uzskatāms par atpūtas laiku. Tāpat arī norādāms, lai konstatētu, vai konkrēti periodi ir uzskatāmi par darba laiku, ir jāņem vērā arī apstākļi par darbinieka amatu (nolīgto darbu) un apstākļi par darba vietu – vai tā ir pastāvīga vai mainīga. Proti, tikai situācijās, ja darbiniekam nav noteikta konkrēta pastāvīga darbavieta, ceļā pavadītais laiks tiek iekļauts darba laikā un apmaksājams. Šāda situācija attiecināma, piemēram, uz aprūpes darbiniekiem, iekārtu uzstādītājiem u. tml.

Atbilstoši minētajam, balstoties uz direktīvas formulējumu un Eiropas Savienības judikatūru, situācijās, ja darbiniekam nav noteikta konkrēta pastāvīga darbavieta, ceļā pavadītais laiks, pārvietojoties no darbinieka dzīvesvietas vai darba devēja mītnes vietas uz darba veikšanas vietu (turklāt darbiniekam atrodoties darba devēja transportlīdzeklī vai strādājot tā labā – vadot attiecīgo transportlīdzekli), VDI vērtējumā ir uzskatāms par darba laiku un ir ieskaitāms darba laikā.

Saskaņā ar Darba likuma 137. panta pirmo daļu darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas. Minētais pienākums darba devējam ir saistošs gadījumā, kad darbinieks nosūtīts komandējumā, proti, darba devējam ir jāuzskaita darbinieka komandējuma laikā faktiski nostrādātais darba laiks.

Labs saturs
Pievienot komentāru
Uzdod savu jautājumu par Latvijas tiesisko regulējumu un tā piemērošanu!
Pārliecinies, vai Tavs jautājums nav jau atbildēts!
vai
UZDOT JAUTĀJUMU
Šomēnes iespējams uzdot vēl 61 jautājumu. Vairāk par e-konsultāciju sniegšanu
Lūdzam e-konsultācijās neiesniegt jautājumus par situācijām, kas saistītas ar Covid-19.
Informācija, kur vērsties, ir apkopota vietnē covid19.gov.lv.
Iepazīsti e-konsultācijas
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU