Atvaļinājums ir darbinieka tiesības uz pilnvērtīgu atpūtu, un darba devēja pienākums ir to nodrošināt, laikus plānojot darbinieku atvaļinājumu. Darba likuma 149. pantā ir noteikts: “Izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādā gadījumā atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Pārcelto atvaļinājuma daļu pēc iespējas pievieno nākamā gada atvaļinājumam. Atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu.”

Pedagogiem, kuriem ikgadējais atvaļinājums tiek piešķirts Izglītības likuma 52. panta otrajā daļā noteiktajā apmērā (8 kalendāra nedēļas), kārtējā gadā neizmantota atvaļinājuma daļa var radīt problēmas to pilnā apmērā izmantot nākamajā gadā, netraucējot mācību gada sākuma laiku.

Lai arī atvaļinājumu (to daļu) uzkrāšana tiek vērtēta negatīvi un darba devējs hronisku darbaholiķi var rakstveidā aicināt izmantot atvaļinājumu un pēc tam pieņemt lēmumu dzēst ilgstoši uzkrāto atvaļinājumu, faktiski praksē neizmantotais atvaļinājums nezūd. Par šādu scenāriju drīzumā būs pieejama raidieraksta “Kā likums” saruna, kurā zvērināta advokāte Gita Oškāja stāsta par darba devēja tiesībām ilgstoši neizmantotos atvaļinājumus dzēst.

Pusēm būtu kopējiem spēkiem jācenšas uzrātā atvaļinājuma periodu izmantot iespējami ātri. Ja tas neizdodas, tad, darba attiecības izbeidzot, darbiniekam tiek izmaksāta kompensācija par visiem neizmantotā atvaļinājuma periodiem.