Darba sludinājums atbilstoši Darba likuma 32. panta pirmajā daļā ietvertajam skaidrojumam ir darba devēja paziņojums par brīvajām darbavietām, kura mērķis ir informēt potenciālos darba ņēmējus par vakantajām amata vietām konkrētajā uzņēmumā. Ja darba sludinājums ir izvietots sabiedrībai publiski pieejamā vietā, kura mērķis ir informēt potenciālos darba ņēmējus par vakantajām amata vietām konkrētajā uzņēmumā, tad darba devēja darbības skar tādas likumīgas sabiedriskās intereses kā:

• darba tiesību aizsardzību – ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, līdz ar to ikvienam potenciālajam darba ņēmējam ir jānodrošina vienlīdzīgas tiesības iepazīties ar darba sludinājumā ietverto informāciju. Valsts valodas likuma 1. panta 3. punkts paredz, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā, savukārt Valsts valodas likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda. No iepriekš minētā ir secināms, ka Latvijas teritorijā, ja informācija tiek sniegta valsts valodā, tad ir ievērots vienlīdzības princips, proti, vienlīdzīgas tiesības ikvienam iepazīties ar informāciju valsts valodā;
• sabiedriski administratīvo uzraudzību – valsts un pašvaldību institūciju, kā arī sabiedrības pārstāvju īstenoto uzraudzību un kontroli pār fizisku un juridisku personu darbību privāto un publisko tiesību jomā, piemēram, lai konstatētu, vai darba sludinājumā nav pārkāptas Darba likuma 32. panta otrās daļas prasības.

Valsts valodas likuma 2. panta otrā daļa paredz, ka valodas lietošana privātās iestādēs, organizācijās, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un attiecībā uz pašnodarbinātajām personām tiek regulēta tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību) (turpmāk arī – likumīgas sabiedriskās intereses), un tādā apjomā, lai nepieciešamais ierobežojums, kas noteikts likumīgās sabiedriskajās interesēs, būtu samērīgs ar privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) tiesībām un interesēm.

Saskaņā ar Valsts valodas likuma 21. panta pirmo daļu valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī uzņēmējsabiedrību, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, sabiedrības informēšanai paredzētā informācija sniedzama tikai valsts valodā, izņemot šā panta piektajā daļā noteiktos gadījumus. Šis noteikums attiecināms arī uz privātām iestādēm, organizācijām, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kā arī pašnodarbinātajām personām, kuras, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvo aktu, veic noteiktas publiskas funkcijas, ja informācijas sniegšana saistīta ar attiecīgo funkciju izpildi. Tātad darba sludinājumus Valsts valodas likuma 21. panta pirmajā daļā norādītie tiesību subjekti var sniegt tikai valsts valodā;

Savukārt uz privātpersonām (fiziskā persona, privāto tiesību juridiskā persona vai šādu personu apvienība), kas nav tiesību subjekti Valsts valodas likuma 21. panta pirmās daļas otrā teikuma tvērumā, ir attiecināmas Valsts valodas likuma 21. panta ceturtās daļas prasības, kas noteic, ka uzrakstos, izkārtnēs, afišās, plakātos, paziņojumos vai citos ziņojumos ietvertā informācija, ja tā skar likumīgas sabiedriskās intereses un paredzēta sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, sniedzama valsts valodā, izņemot šā panta piektajā daļā noteiktos gadījumus. Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 130 "Noteikumi par valodu lietošanu informācijā" 4. punktu privātpersonas, publiski sniedzot informāciju, kas ir saistīta ar sabiedrības likumīgajām interesēm, to sniedz valsts valodā vai līdztekus valsts valodai arī svešvalodā. Ja informāciju svešvalodā publicē brošūrā, bukletā vai vienlapē, tad informāciju, kas ir saistīta ar sabiedrības likumīgajām interesēm, publicē arī valsts valodā tajā pašā vai atsevišķā izdevumā. No iepriekš minētā izriet: ja privātpersonas izvieto darba sludinājumus sabiedrībai publiski pieejamās vietās, to sniedz valsts valodā vai līdztekus valsts valodai arī svešvalodā. Ja darba sludinājumā valsts valodai līdztekus informācija ir sniegta arī svešvalodā, tad papildus ir jāievēro Valsts valodas likuma 21. panta septītā daļa, kurā ir noteikts: ja līdztekus valsts valodai informācijā lietota arī svešvaloda, tad tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā.

Apkopojot iepriekš minēto, secināms, ka darba sludinājumi primāri ir jāsniedz valsts valodā, taču privātpersonas līdztekus valsts valodai var lietot arī svešvalodu, ievērojot Valsts valodas likuma 21. panta septītās daļas prasības, līdz ar to darba sludinājuma sniegšana vienīgi svešvalodā neatbilst valsts valodas jomas reglamentējošo normatīvo aktu prasībām.