Nosakot soda veidus un mērus, likumdevējs vadās no priekšstata par tipveida apstākļiem, kādos tiek izdarīts administratīvais pārkāpums. Tāpat administratīvā pārkāpuma izdarītājs atbilst tipveida pazīmēm, ja administratīvo pārkāpumu var izdarīt kāda noteikta veida personas vai arī vispār netiek prezumētas nekādas administratīvo pārkāpumu izdarījušās personas pazīmes. Tomēr administratīvie pārkāpumi vienmēr tiek izdarīti kādos konkrētos apstākļos, un arī administratīvā pārkāpuma izdarītājs ir kāda konkrēta persona ar noteiktām personību raksturojošām pazīmēm. Lai sasniegtu mērķi piemērot taisnīgu un atbilstošu sodu, Administratīvās atbildības likumā (AAL) ir noteikti administratīvā soda piemērošanas noteikumi.[1]

AAL 4. nodaļā ir aprakstīta administratīvā soda piemērošanas kārtība. Saskaņā ar AAL 19. panta otro daļu, nosakot administratīvā soda veidu un mēru, ņem vērā:

• izdarītā pārkāpuma raksturu –apstākļi, kas attiecināmi uz pārkāpuma bīstamības pakāpi vai kaitējuma apmēru apdraudētajām tiesiskajām interesēm, kā arī apstākļi, kur pārkāpums izdarīts pret personām, kas sava vecuma, garīgās vai fiziskās attīstības trūkumu dēļ nespēj pienācīgi saprast notiekošās darbības vai pienācīgi aizstāvēt savas intereses (veci cilvēki, mazi bērni, cilvēki ar garīgās darbības traucējumiem un ierobežojumiem, vai cilvēks bezpalīdzības stāvoklī)[2];
• pie atbildības saucamās personas personību (juridiskajai personai — reputāciju) – apstākļu kopums, kas raksturo pārkāpēju un kam ir nozīme, nosakot sodu. Ikvienu administratīvā pārkāpuma izdarītāju (gan fizisku, gan juridisku personu) raksturo virkne pazīmju: fiziskai personai – vecums, dzimums, izglītības līmenis, profesija, dzīvesvieta; juridiskai personai – dibināšanas gads, darbības joma, nodarbināto skaits, juridiskā adrese. Vienlaikus ne visām šīm pazīmēm ir nozīme, nosakot sodu, proti, dažkārt atsevišķas pazīmes pat nedrīkst ņemt vērā, nosakot sodu, piemēram, dzimumu[3];
• mantisko stāvokli – apstākļu kopums, kam likums piešķir nozīmi, nosakot soda veidu vai mēru. Tomēr šādas ziņas var nebūt amatpersonas rīcībā lēmuma par administratīvā soda piemērošanu brīdī. Nepieciešamība un pamatotība šādu ziņu iegūšanai ir rūpīgi jāizvērtē. Proti, nav pamatoti pieprasīt ziņas par personas mantisko stāvokli, ja šādas ziņas nav nepieciešamas, lai noteiktu, vai administratīvais pārkāpums ir noticis[4];
• pārkāpuma izdarīšanas apstākļus – fakti, kas raksturo situāciju, kurā izdarīts administratīvais pārkāpums. Faktiskās situācijas apstākļi var gan norādīt uz to, ka pārkāpuma faktiskā bīstamība ir mazāka nekā prezumētā, gan tieši pretēji – ka pārkāpumam ir paaugstināta bīstamība. Realitātē katrs pārkāpums tiek izdarīts konkrētos apstākļos, piemēram, pārkāpuma izdarīšanas diennakts laiks, pārkāpuma izdarīšanas vieta, pārkāpumā izmantoto pārkāpuma izdarīšanas rīku un priekšmetu veids un skaits, pārkāpuma ilgums, teritoriālā izplatība u.c. apstākļi[5];
• atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus – apstākļi, kas daļēji pārklājas ar vispārīgajiem apstākļiem, kas jāizvērtē, nosakot soda veidu un mēru. Likumdevējs atbildību mīkstinošos un atbildību pastiprinošos apstākļus ir izdalījis no citiem, jo neatkarīgi no pārējā izvērtējamo apstākļu kopuma šiem apstākļiem vienmēr ir vienīgi sodu palielinošs vai sodu atvieglojošs raksturs[6].

Sīkāk par to, kā nosaka administratīvā soda veidu un mēru, var lasīt LV portāla publikācijās:

Kā nosaka administratīvā soda veidu un apmēru;

Kādi apstākļi mīkstina un pastiprina administratīvo atbildību.

[1] Administratīvo pārkāpumu tiesības: Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi /Aut.kol. I.Andruškina, S.Armagana, M.Badovskis, G.Bērziņš u.c. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 130. lpp.

[2] turpat 131. lpp.

[3] turpat 131.–132. lpp.

[4] turpat 132. lpp.

[5] turpat 133. lpp.

[6] turpat 133.–134. lpp.