Prokurori kā valsts amatpersonas ir pakļauti likumam, tādējādi prokuroram kā procesa virzītājam ir pienākums pabeigt kriminālprocesu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas (Kriminālprocesa likuma 14. pants).

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 39. pantu prokuroram ir pienākums bez neattaisnotas vilcināšanās un likumā noteiktajā laikā uzsākt kriminālvajāšanu, kā arī izvēlēties konkrētiem apstākļiem atbilstošu vienkāršāko pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas veidu, arī izvēlēties un veikt tādas procesuālās darbības, lai nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu pēc iespējas ātrāk un ekonomiskāk.

Piemēram, kriminālprocesa ietvaros cietušajam vai tā pārstāvim pastāv iespēja iesniegt sūdzību uzraugošajam prokuroram (ja persona uzskata, ka izmeklēšana kriminālprocesā nenotiek pietiekami efektīvi, vai arī, gadījumā, ja kriminālprocesā ir pieļauta neattaisnota novilcināšana). Tāpat cietušajam vai cietušā pārstāvim ir tiesības vērsties ar pieteikumu pie procesa virzītāja, lūdzot veikt kriminālprocesā konkrētas izmeklēšanas darbības, ja to veikšana var palīdzēt sasniegt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu. Ja kriminālprocess tiks nepamatoti izbeigts, cietušajam vai tā pārstāvim ir tiesības iesniegt uzraugošajam prokuroram sūdzību par lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu.

Ievērojot Prokuratūras likumu, prokurors patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu likumā noteiktās kompetences ietvaros. Prokuratūras uzdevums ir reaģēt uz likuma pārkāpumu un nodrošināt ar to saistītās lietas izlemšanu likumā noteiktajā kārtībā.

Krimināllikuma 170. pantā ir noteikta atbildība par izvairīšanos no uzturēšanas, līdz ar to prokuroram kā procesa virzītājam ir jāveic uzraudzība par likuma ievērošanu un kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.