Labdien! Nekad nav nācies šādi rakstīt, bet situācija liek to darīt. Ko vēl var darīt šādā lietā? Manu vīru nepatiesi atzina par vainīgu pēc Krimināllikuma 300. panta. Par nepatiesu liecību sniegšanu. Braucot ar darba mašīnu, šoferis, pēc ceļu policista teiktā, nebija piesprādzējies ar drošības jostu. Kaut gan visi šajā mašīnā bija piesprādzējušies. Policisti 2 km brauca no muguras viņiem. Un, kā teica advokāts tiesā, pa to laiku varēja 10 reizes piesprādzēties. Policijas video nav redzams, vai ir piesprādzējušies. Trūkst pierādījumu šai lietā. Bet notic policijai. Mēs esam izmisumā. Kur meklēt taisnību šai valstī? Kur mēs varam vērsties?
Ņemot vērā jūsu aprakstīto situāciju, ir jāmēģina pārsūdzēt konkrētais tiesas spriedums (ir iespējama apelācijas sūdzības sagatavošana pēc piekritības konkrētajai apgabaltiesai vai attiecīgi kasācijas sūdzības sagatavošana Augstākajai tiesai). Proti, no aprakstītās situācijas nav skaidrs, kādā procesuālā stadijā krimināllieta ir pašreiz.
Kā norādīts 04.10.2018. Krimināllietu departamenta lēmumā lietā Nr. SKK-540/2018 “Pierādījumu vērtēšanas prasības” – “apelācijas instances tiesa pierādījumus šajā lietā vērtējusi neobjektīvi un tendenciozi, piešķirot augstāku ticamības pakāpi acīmredzami pretrunīgiem pierādījumiem”.
Saturiski to varētu attiecināt uz jēdzienu “objektīva tiesa”.
“Tiesas (tiesnešu) objektivitātei ir divas izpausmes – pirmkārt, objektivitāte nozīmē, ka tiesnesis nedrīkst kaut vai netieši būt ieinteresēts lietas iznākumā (arī nedrīkst būt saistīts ar lietas dalībniekiem), otrkārt, objektivitāte nozīmē arī to, ka tiesnesis, izspriežot lietu, nedrīkst ietekmēties no personīgajiem aizspriedumiem, emocijām, sabiedrības vai jebkāda cita spiediena.” (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs. Prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 142. lpp.)
Kriminālprocesa likumā nav paredzēts pierādījumu vērtēšanas veids – objektīva vērtēšana vai objektīvās patiesības noskaidrošana. Kriminālprocesa likuma 124.panta piektajā daļā ir norādīts pierādīšanas standarts, proti, pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.
Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus pierāda ar pieļaujamiem, attiecināmiem, ticamiem un pietiekamiem pierādījumiem, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā (Kriminālprocesa likuma 128., 129., 130. pants).
To, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.
Nevienam pierādījumam nav iepriekš noteiktas augstākas ticamības pakāpes nekā pārējiem pierādījumiem.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!