Jāatbild ir apstiprinoši, jo, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 6. pantu (kriminālprocesa obligātums), amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 370. pantu kriminālprocesu var uzsākt, ja pastāv reāla iespēja, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja ziņas satur informāciju par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu un tās ir iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm.

Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 7. panta pirmo daļu, ja Kriminālprocesa likumā nav noteikts citādi, kriminālprocesu var veikt sabiedrības interesēs neatkarīgi no tās personas gribas, kurai nodarīts kaitējums. Apsūdzības funkciju kriminālprocesā valsts vārdā īsteno prokurors.

Kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja nav saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums, ja šī persona sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj īstenot savas tiesības.

Jāņem vērā, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 7. panta otro daļu par Krimināllikuma 130. panta otrajā daļā, 131., 132., 132.1, 157., 168., 169. un 180. pantā, 185. panta pirmajā daļā, 197. pantā, 200. panta pirmajā daļā un 260. panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu kriminālprocesu uzsāk, ja saņemts tās personas pieteikums, kurai nodarīts kaitējums.

Papildus jānorāda, ka, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 377. panta astoto punktu (kriminālprocesa nepieļaujošie apstākļi), kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja nav cietušās personas pieteikuma tādā kriminālprocesā, kuru var uzsākt tikai uz šīs personas pieteikuma pamata.

Tomēr jebkurā gadījumā ir jāvērtē konkrētā situācija un noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija.