Ja uzskatāt, ka noticis Jūsu tiesību aizskārums un Jums nodarīts morālais kaitējums, Jums ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tajā norādot vēlamo atlīdzinājuma apmēru. Izskatot lietu, tiesa noteiks apmēru par morālo kaitējumu pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Saskaņā ar Civillikuma 1635. pantu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesības cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautu darbību nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu.

Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda. Darbība šeit jāsaprot plašākā nozīmē, aptverot ne vien darbību, bet arī atturēšanos no tās, tas ir, bezdarbību.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 27. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-309/2012 “no Civillikuma 1635. panta otrajā daļā dotās morālā kaitējuma jēdziena definīcijas secināms: lai varētu runāt par morālo kaitējumu šīs normas izpratnē, nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību, otrkārt, ar šo neatļauto darbību aizskartu cietušās personas nemantisko tiesību (piemēram, kādu no cilvēka pamattiesībām) vai nemantisko labumu (piemēram, veselību, reputāciju). Morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas. Tiesības uz atlīdzinājumu personai ir paredzētas, lai pēc iespējas novērstu (mazinātu) šīs sekas. Līdz ar to vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai pēc tam jāskaidro un jāvērtē atlīdzinājuma apmērs. Likumdevējs Civillikuma 1635. panta trešajā daļā ir paredzējis to noziedzīgo nodarījumu uzskatījumu, kuros cietušās personas ir atbrīvotas no morālā kaitējuma esamības fakta pierādīšanas nastas, bet visos pārējos gadījumos cietušajai personai ir jāpierāda, ka attiecīgā tiesību aizskāruma gadījumā tai ir iestājušās nelabvēlīgās sekas – morālais kaitējums”.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 9. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-56/2011 “morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tās ir personas ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši novērtēt. Pārciestā sekas nav iespējams aizstāt ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai atbilstīgu atlīdzinājumu naudas izteiksmē, ir iespējams sniegt viņai zināmu gandarījumu un tādējādi mazināt ciešanas un sāpes. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Tomēr jāatzīst, ka nepastāv vienotas likmes atlīdzinājuma summas noteikšanai par morālo kaitējumu. Tādējādi atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem (Civillikuma 5. pants)”.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 26. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-40/2011 “tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu civiltiesībās reglamentē Civillikuma 1635. pants, kura otrā daļa paredz, ka atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Tādējādi, lai morālā kaitējuma atlīdzinājums būtu uzskatāms par atbilstīgu, tam ir jābūt samērojamam ar nodarīto kaitējumu, proti, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā nozīme ir arī atlīdzinājuma funkcijai. Proti, atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Tādējādi atlīdzinājums nedrīkst būt nesamērīgi mazs”.

Jums arī ir tiesības vērsties policijā ar iesniegumu, jo par novešanu līdz pašnāvībai vai tās mēģinājumam ir paredzēta kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 124. panta pirmo daļu: par personas novešanu līdz pašnāvībai vai tās mēģinājumam, cietsirdīgi apejoties ar cietušo vai sistemātiski pazemojot viņa personisko cieņu, ja šī persona nav atradusies materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu. Un saskaņā ar šā panta otro daļu par tādām pašām darbībām attiecībā uz personu, kas atradusies materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.