Saskaņā ar Civillikuma 994. pantu, par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Savukārt uz laulāto mantisko attiecību būtību attiecināms Civillikuma 89. pants: katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā kā atsevišķu mantu.

Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Ja kādas vienam laulātajam piederošas mantiskas vērtības laulības laikā atvieto ar citām, pēdējās ir šā laulātā manta.

Savukārt atsevišķās mantas jēdziens ir ietverts Civillikuma 91. pantā, t. i., tas, ka zināma manta ir atsevišķa, jāpierāda tam laulātajam, kas to apgalvo. Tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemesgrāmatā.

Tādējādi pirms laulības noslēgšanas iegādātā manta ir tās personas īpašums, uz kuras vārda tā ir reģistrēta zemesgrāmatā, un minētais īpašums nekļūst par laulāto kopīpašumu ar laulības noslēgšanas brīdi (ja vien laulātie nav noslēguši attiecīgu vienošanos “par visas laulāto mantas kopību”).