No jautājuma nav skaidrs, vai bērna dzīves apstākļi ir slikti, jo bērns netiek pietiekami aprūpēts, vai tāpēc, ka bērna mātei nav pietiekamu līdzekļu, lai nodrošinātu labākus dzīves apstākļus. Tās ir divas dažādas situācijas.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. panta pirmā daļa paredz, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

Savukārt atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 11. panta 2. punktā noteiktajam sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, ir viens no pašvaldības sociālā dienesta uzdevumiem.

Vienlaikus jāatzīmē, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta pirmajā daļā ir noteikts katra iedzīvotāja pienākums sargāt savu un citu bērnu drošību un ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību un noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu.

Tas nozīmē: saņemot ziņas par to, ka bērnam netiek nodrošināta pilnvērtīga aprūpe, par konkrēto situāciju nekavējoties būtu jāinformē bērna dzīvesvietas pašvaldības sociālais dienests, kura uzdevums ir pārbaudīt bērna dzīves apstākļus un nepieciešamības gadījumā veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka bērns saņem atbilstošu aprūpi.

Bāriņtiesa saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 22. panta 1.¹ daļā noteikto, ierosinot lietu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, veic riska novērtēšanu (vecāka līdzatkarība, problēmas neatzīšana u. tml.), informē vecāku par sekām un uzdod viņam sadarbībā ar sociālo dienestu noteiktā termiņā novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus. Ja vecāks šajā termiņā kavējas novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus un bērna palikšana ģimenē var radīt draudus bērna dzīvībai un veselībai, bāriņtiesa lemj par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam un bērna šķiršanu no ģimenes.

Vienlaikus ir jāņem vērā, ka bērnam ir divi vecāki. Civillikuma 177. pants nosaka: bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir abu vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Tātad pienākums nodrošināt pienācīgu bērna aprūpi vienlīdz attiecas gan uz bērna māti, gan bērna tēvu. 

Civillikums arī definē, ko ietver jēdziens “bērna aprūpe”. Proti, tā nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot bērna individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot viņu sabiedriski derīgam darbam).

Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība un pienākums nodrošināt bērna aprūpi turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Savukārt jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

Bērna īpašās tiesības “saņemt aprūpi” no abiem vecākiem nozīmē arī abu vecāku aktīvu iesaistīšanos bērna dzīvē, viņa audzināšanā un attīstības nodrošināšanā, nevis tikai vienkārši otra vecāka pienākumu maksāt uzturlīdzekļus.