Paternitātes atzīšanu var anulēt tikai ar tiesas lēmumu, ievērojot Civillikuma 156. panta noteikumus.

Šī panta ceturtā daļa paredz, ka bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt pēc pilngadības sasniegšanas divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņš uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti.

Plašāks izklāsts, kādos gadījumos un ar kādiem nosacījumiem ir iespējams tiesas ceļā apstrīdēt paternitātes atzīšanu, pieejams LV portāla skaidrojumā “Atzītas paternitātes apstrīdēšana un bērna tiesības uz tiesisko stabilitāti”.

Šajā gadījumā situāciju sarežģī apstāklis, ka jau vismaz pirms septiņiem gadiem ir bijis zināms fakts, ka dzimšanas apliecībā ierakstītā persona nav bērna tēvs. Bērna tēvs ilgstoši nav uzskatījis par nepieciešamu juridiski šo jautājumu risināt, kas netieši norāda uz to, ka viņš ir apzināti vēlējies saglabāt esošo situāciju, neskatoties uz izteikumiem pārrunās ar bāriņtiesu, kurai nav sekojusi praktiska rīcība. Savukārt bērna juridiskā tēva paustais viedoklis, kas ir pieminēts arī bāriņtiesas lēmumā, varētu nozīmēt arī to, ka termiņš paša bērna tiesībām apstrīdēt paternitātes atzīšanu ir beidzies jau pirms 4 gadiem, jo fakts, ka dzimšanas apliecībā minētā persona nav bērna bioloģiskais tēvs, ir bijis sen zināms.

Noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst ilgstošu nenoteiktību mantiskajās attiecībās un radīt skaidrību par tiesībām un pienākumiem, līdz ar to šo jautājumu risināšanu nav pieļaujams ilgstoši atlikt.

Tāpēc aicinām konsultēties ar ģimenes tiesībās specializējušos zvērinātu advokātu, kas, iepazinies ar lietas apstākļiem, jau varētu sniegt konkrētāku padomu, vai šajā situācijā vispār ir iespējama paternitātes apstrīdēšana un kāda būtu turpmākā rīcība, lai tiesa prasības pieteikumu nenoraidītu.