Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
LV portālam iesūtītajos jautājumos par paternitātes apstrīdēšanu izklāstītās dzīves situācijas lielākoties atklāj līdzīgu ainu – bērnam piedzimstot, mātes partneris uzņemas tēva pienākumus, bet, dzīves ceļiem šķiroties, tie vairs neliekas tik pašsaprotami, īpaši, ja ir aizdomas vai skaidri zināms, ka bērns cēlies no cita vīrieša. Šoreiz sniedzam ieskatu, ko paredz likums, ja paternitāte atzīta brīvprātīgi bērnam, kas dzimis ārpus laulības - kādos gadījumos un cik ilgā laikā to ir iespējams apstrīdēt.
Aptuveni 40% bērnu Latvijā piedzimst ārpus laulības.1 Šādos gadījumos, lai reģistrētu ziņas par bērna tēvu, Civillikuma 155. pants paredz, ka abiem vecākiem ir jāiesniedz kopīgs iesniegums dzimtsarakstu nodaļā. Likumā nav noteikts vīrieša pienākums pirms paternitātes atzīšanas pierādīt, ka bērns ir bioloģiski cēlies no viņa. Tāpēc ir iespējamas situācijas, kad persona atzīst paternitāti, apzinoties, ka bērns ir cēlies no cita vīrieša, vai, gluži otrādi, tiekot maldināta par to, ka ir bērna īstais tēvs. Šai niansei var būt izšķiroša nozīme vēlāk, ja aktuāls kļūst jautājums par paternitātes apstrīdēšanas iespējām.
Pat ja nāk gaismā fakti, kas apliecina, ka bērns nav cēlies no dzimšanas apliecībā ierakstītās personas, juridiskās saistības pašas no sevis nepazudīs. Dzīvē gadās visādi – attiecības sarežģījas, pāri šķiras, bet ieraksts dzimšanas apliecībā par tēvu saglabājas.
Tas nozīmē, ka bērns arvien ir dzimšanas apliecībā ierakstītās personas aizgādībā un uz to kā bērna likumisko pārstāvi attiecas visas Civillikumā noteiktās vecāku tiesības un pienākumi, tai skaitā pienākums aprūpēt, aizsargāt, pārstāvēt bērnu (ar to jārēķinās, jo var izveidoties situācija, ka bērna māte to nespēs), kā arī gādāt uzturlīdzekļus bērna ikdienas vajadzību nodrošināšanai.
Paternitātes atzīšanu var anulēt tikai ar tiesas lēmumu.
1. piemērs. Paternitāte ir spēkā, jo tā nav apstrīdēta likumā noteiktā kārtībā.
Sniedzot paskaidrojumus lietā par uzturlīdzekļu piedziņu, atbildētājs norāda, ka prasību neatzīst, jo bērns nav viņa, tikai reģistrēts viņa uzvārdā, kam devis piekrišanu. Uzskata, ka nepieciešama DNS ekspertīze. Ņemot vērā, ka atbildētājs līdz šim nav cēlis prasību tiesā par atzītās paternitātes apstrīdēšanu, tiesai nav pamata apšaubīt bērna dzimšanas apliecībā ierakstītās ziņas par tēvu. Prasība piedzīt uzturlīdzekļus tiek apmierināta pilnībā.
Personu loks, kas ir tiesīgs apstrīdēt paternitātes atzīšanu, ir noteikts Civillikuma 156. panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā. Paternitātes atzīšanu, ievērojot Civilprocesa likuma 247. panta noteikumus, ir tiesīgi apstrīdēt:
Būtiski uzsvērt, ka tiesība apstrīdēt paternitātes atzīšanu ir personiska. Tā nepāriet uz mirušā mantiniekiem. Izņēmums ir, ja persona pati ir cēlusi šādu prasību tiesā un mirusi pirms tiesas lēmuma pieņemšanas. Tādā gadījumā viņas celto prasību mantinieki var turpināt.
Likumdevējs ir noteicis ne tikai personu loku, kas ir tiesīgas apstrīdēt paternitātes atzīšanu, bet arī ierobežo apstākļus un termiņu, kādā paternitātes atzīšanas apstrīdēšana ir pieļaujama.
Civillikuma 156. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa bioloģiskais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā.
“Piemēram, sieviete gaida bērniņu un paziņo draugam, ka viņš ir bērna tēvs. Vīrietis labprātīgi atzīst paternitāti, tomēr pēc laika izrādās, ka bērna tēvs ir cits cilvēks. Sieviete ir viņu maldinājusi, melojusi. Tādas situācijas veidojas, ja sievietei vienā laika periodā ir bijušas vairāk nekā vienas attiecības. Dažkārt sieviete patiešām nezina, kas ir bērna tēvs, jo bioloģiski to var pārbaudīt tikai ar DNS testa palīdzību,” stāsta zvērināta advokāte Dana Rone. Dažkārt sieviete apzināti pierunā pilnīgi citu cilvēku atzīt paternitāti, lai ieriebtu īstajam tēvam.
“Savukārt Civillikuma 156. panta pirmajā daļā minētie spaidi var izpausties tā, ka vīrietis, kas nav bērna tēvs, tiek piespiests atzīt paternitāti, piedraudot, ka pretējā gadījumā pret viņu tiks vērstas kādas piespiedu sankcijas. Arī sievieti var piespiest piekrist šādam paternitātes ierakstam. Pušu attiecības var būt tik dažādas, un visas situācijas likumā nav iespējams aprakstīt,” secina zvērināta advokāte.
Ja ir nākusi klajā informācija, kas norāda uz to, ka bērns ir cēlies no cita vīrieša, ar lēmumu celt prasību tiesā nedrīkst vilcināties, jo likumdevējs ir stingri ierobežojis laiku, kādā iespējams apstrīdēt paternitātes atzīšanu.
Piemēram, persona, kura atzinusi paternitāti, vai bērna māte paternitātes atzīšanu var apstrīdēt tikai divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti.
Visos gadījumos tie nebūs divi gadi no bērna piedzimšanas (šāds ierobežojums apstrīdēt paternitātes atzīšanu noteikts tikai personai, kura uzskata sevi par bērna bioloģisko tēvu). “Uzzināšana var notikt jebkurā brīdī un apstākļos,” uzsver zvērināta advokāte D. Rone. Piemēram, uzzināšana var izpausties kā specifisku bērna veselības pārbaužu rezultātu saņemšana, kas krasi atšķirīgi no tēva veselības rādītājiem. Uzzināšana var izpausties arī tad, ja kāda persona atklāj informāciju, kas rada aizdomas par bērna izcelsmi, tiek atrasti kādi privāti pieraksti u. tml. Situācijas var būt ļoti dažādas, taču, sniedzot prasību tiesā, tās jāspēj pierādīt.
Ceļot prasību tiesā par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu, ir jāpierāda, ka dzimšanas apliecībā ierakstītā persona paternitāti atzina maldības, viltus vai spaidu rezultātā, kā tieši tas notika. Tāpat noteikti ir jāiesniedz pierādījumi, kas apliecina, ka likumā noteiktais divu gadu termiņš nav beidzies, proti, kad ir notikusi “uzzināšana” par patiesajiem apstākļiem, uzsver zvērināta advokāte.
LV portālam bieži vaicā, vai paternitātes atzīšanu varēs apstrīdēt, ja tiks veikta DNS ekspertīze, un vai tādā gadījumā divu gadu termiņš tiks skaitīts no testa rezultātu saņemšanas dienas. Tas nav viennozīmīgi atbildams jautājums, jo katra situācija ir atšķirīga. Šāda iespēja pastāv, taču jāpatur prātā, ka prasītājam tik un tā ir jāpierāda, kādā veidā izpaudās personas, kura atzina paternitāti, maldināšana vai piespiešana. Ja tiesa konstatēs, ka vīrietis ir atzinis bērna paternitāti, apzinādamies, ka nav bērna bioloģiskais tēvs, paternitāti anulēt, visticamāk, nebūs iespējams (2. piemērs). Tāpat tiesu praksē ir zināmi gadījumi, kad tiek konstatēts, ka aizdomas par bērna izcelsmi no cita vīrieša pastāvējušas krietnu laiku pirms DNS ekspertīzes veikšanas, tāpēc prasība par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu noraidīta. Tāpat ir gadījumi, kad dzimšanas apliecībā ierakstītajiem vecākiem pat nav strīda par to, ka bērns ir cēlies no cita vīrieša, taču dzīves steigā dokumentu sakārtošana tikusi atlikta un likumā noteiktais divu gadu termiņš pagājis (3. piemērs). Tāpēc ar šādu juridisku formalitāšu kārtošanu, kas ilgtermiņā var būtiski ietekmēt visu iesaistīto pušu, tai skaitā bērna dzīvi, nedrīkst vilcināties.
2. piemērs. Uzturlīdzekļu piedziņa bijušās kopdzīves partneres bērnam.
Māte ir iesniegusi prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu dēla (5 gadi) un meitas (2 gadi) uzturam. Atbildētājs piekrīt maksāt uzturlīdzekļus kopīgās meitas uzturam, bet nepiekrīt prasībai piedzīt uzturlīdzekļus dēla uzturam, jo nav viņa bioloģiskais tēvs. Māte piekrīt, ka atbildētājs tiešām nav dēla bioloģiskais tēvs, taču, uzsākot kopdzīvi, tas viņam bijis zināms. Noteikt paternitāti un būt par tēvu zēnam viņš brīvprātīgi vēlējies pats. Tiesa uzskata, ka atbildētāja iebildumiem, ka viņš nav bērna tēvs un tāpēc prasību neatzīst, nav nozīmes lietā, jo uzturlīdzekļu prasības izskatīšanas laikā viņš bērnu dzimšanas reģistros ir ierakstīts par viņu tēvu, līdz ar to viņam ir pienākums pildīt vecāku pienākumu pret abiem saviem bērniem, tajā skaitā dot viņiem uzturlīdzekļus. Tiesa atsaka pieņemt atbildētāja prasības pieteikumu par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu, jo nav pierādīts, ka paternitāte atzīta maldības un viltus rezultātā. Divu gadu termiņš ir notecējis.
3. piemērs. Lai gan paternitāti apstrīd gan māte, gan tēvs, tiesa prasību noraida.
Paternitāte noteikta mātei un tēvam, kuri nav laulāti, iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā. Pēc četriem gadiem bērna tēvs vērsās tiesā ar prasību par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu. Gadu vēlāk ar tādu pašu prasību tiesā vērsās bērna māte. Tiesa abas prasības noraidīja, jo nebija ievērots Civillikuma 156. panta otrajā daļā noteiktais termiņš – divi gadi no brīža, kad persona uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Gadu vēlāk tiesa apmierina uzturlīdzekļu piedziņas prasību no dzimšanas apliecībā ierakstītā tēva.
Lai labāk izprastu šādu ierobežojumu apstrīdēt brīvprātīgi atzītu paternitāti jēgu, vispirms jāapzinās, ka ierakstam dzimšanas apliecībā par tēvu ir tiesiska nozīme. Noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst ilgstošu nenoteiktību mantiskajās attiecībās un radīt skaidrību par tiesībām un pienākumiem.
Turklāt, kā uzsvērts Civillikuma 156. panta piektajā daļā, paternitātes atzīšanas apstrīdēšana ir samērojama ar bērna tiesībām uz identitāti un stabilu ģimenes vidi.
Lēmums atzīt paternitāti bērnam, zinot, ka bērna bioloģiskais tēvs ir cits vīrietis, ir ļoti nopietns solis, kas nozīmē visu vecāka tiesību un pienākumu, tai skaitā arī šī bērna uzturēšanas pienākuma, uzņemšanos, un šis pienākums nebeidzas, ja bērns vairs nedzīvo kopā ar vienu vai abiem dzimšanas apliecībā ierakstītajiem vecākiem. Lai nebūtu tā, ka vienu dienu persona grib būt tētis bērnam, bet otrā – pārdomā, no paternitātes, kas atzīta brīvprātīgi bez maldiem, viltus un spaidiem, apzinoties, ka bērna bioloģiskais tēvs ir cits vīrietis, nevar pēc kāda laika tik vienkārši atteikties. Tas ir beznosacījuma ģimenes tiesību darījums, ar kuru tiek noteikts radniecības statuss starp bērnu un viņa tēvu, kā arī tēva radiniekiem. Šāda atzīšana nevar būt attiecināma uz kādu ierobežotu laiku.
Savukārt brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanas termiņa mērķis ir nodrošināt, lai bērna tiesiskā situācija nebūtu atkarīga no personas, kurai ir tiesības apstrīdēt paternitāti, bet kura ilgstoši nespēj pieņemt lēmumu, vai, nākot klajā faktiem, kas apliecina, ka persona ir tikusi maldināta, tā vēlas būt tētis bērnam arī turpmāk. Tiklīdz paternitātes apstrīdēšanas termiņš ir beidzies, prioritāte ir piešķirama bērna interesēm, nevis prasītāja ieinteresētībai nepiekrist paša atzītajai paternitātei. Likumdevēja ieskatā, divi gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai izlemtu.2
Plašāks izklāsts par iespējām anulēt ierakstu par tēvu, ja bērns dzimis laulībā, ir pieejams skaidrojumā “Paternitātes pieņēmuma apstrīdēšana – svarīgs divu gadu termiņš”.
1 Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2013. gadā ārpus laulības piedzima 44,6% jaundzimušo, bet 2017. gadā – 40,4%.
2 Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija spriedums lietā Nr. 2008-43-0106 “Par Civillikuma 156. panta otrās daļas vārdu “divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. un 96. pantam un 1975. gada 15. oktobra Eiropas Konvencijas par bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4. pantam.
