Bērnu pienākums uzturēt vecākus atkarībā no viņu spējām un mantas stāvokļa ir noteikts Civillikuma 188. pantā. Likums paredz atbrīvojumu no minētā pienākuma, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Citi gadījumi, kad normatīvais regulējums pieļauj bērnu atbrīvošanu no vecāku uzturēšanas pienākuma, nav norādīti. 

Tā kā bērni ar vecākiem var slēgt dažādus tiesiskos darījumus, t. sk. uztura līgumu, tā ir vecāku izvēle. Proti, vecākiem nav pienākuma saņemt pārējo bērnu piekrišanu šādam darījumam. Vienlaikus, ja viens no bērniem ar vecākiem ir noslēdzis uztura līgumu un to pilda un arī pārējie bērni dod vecākiem uzturu saskaņā ar likumisko pienākumu, bet bērnu starpā rodas strīds par uzturlīdzekļu apmēru un nav iespējams labprātīgi vienoties, tad vienīgais veids, kā strīdu izšķirt, ir vērsties tiesā.  

Gadījumā, ja uztura devējs, kuram ar līgumu ir noteikts pienākums dot uzturu, to nepilda, mammai ir tiesības no tā atteikties, prasot atpakaļ nodoto īpašumu. Civillikuma 2098. pants paredz, ka ar uzturu, ja nav norunāts citādi, jāsaprot ēdiens, miteklis, apģērbs un kopšana, bet, ja uztura saņēmējs ir nepilngadīgs, arī audzināšana un skološana obligātoriskās skolās. Ja par uztura daudzumu nav tiešas norunas, to noteic tiesa, ņemot vērā uztura saņēmēja dzīves apstākļus un to, kādu vērtību (2096. pants) saņēmis uztura devējs. 

Prasība par uztura līguma atcelšanu ir iespējama arī tad, ja mamma uzskata, ka uztura līgums noslēgts aiz maldības, ar viltu vai spaidiem. Minētajos gadījumos mammai jāvēršas tiesā (ja nav iespējams labprātīgi vienoties par līguma atcelšanu). Turklāt prasībai jābūt argumentētai un pamatotai, lai tiesa varētu izvērtēt, vai ir pamats noslēgta līguma laušanai. 

Plašāk par uztura līgumu varat uzzināt LV portāla publikācijā “Būtiskākās lietas, slēdzot uztura līgumu”.